Nesen laikrakstā “Dzirkstele” lasīju par nekaitīga suņa nošaušanu. Par šo faktu cilvēku viedokļi atšķiras. Es uzskatu – dažādi ir ne tikai suņi un viņu saimnieki, dažādi un cits no cita atšķirīgi ir arī mednieki. Vieni rūpējas par faunas saglabāšanu un medību jautājumos ir objektīvi, citi ir tā saucamie “gaļas ēdāji” ar atbilstošu redzesloku, interesēm un domāšanas veidu. Pēdējiem sagādā prieku iespēja demonstrēt savu “stroķi” un šaudīties uz visu, kas kust.
Medniekam, protams, ir jāprot labi šaut. Tāpat kā sportistiem, kuri trenējas, šaujot pa skrejošu meža cūku, kā arī ložu šaušanas sporta veida piekritējiem, no kuriem daudzi nekad nav bijuši mednieki. Es pats ar ložu šaušanu esmu nodarbojies 40 gadus gan kā sportists, gan trenējot citus, organizējot un tiesājot sacensības šajā sporta veidā, kas kādreizējā Gulbenes rajonā agrāk bija samērā populārs. Savulaik Staru fizkolektīvā manā atbildībā bija mazkalibra sporta ieroči. Mēs bijām vienojušies, ka šaudīšanās ārpus treniņnodarbībām un sacensībām paredzētās vietas un laika nav pieļaujama. Bija gribētāji šaut vārnas, klaiņojošus kaķus vai vienkārši šaudīties pa pudelēm. Mūs reizēm pat lūdza palīdzēt, piemēram, tikt galā ar stirnām, kuras ziemā gāja grauzt Staru ābeļdārzu. Nepiekritām! Atceros, ka 1981.gada ziemā Staru ābeļdārzā saskaitīju 14 stirnas, kuras tur netraucēti meklēja barību. Dzīvniekus netramdīja ne šāvēji, ne suņi, kaut, protams, ābeļdārzam un līdz ar to arī Staru sovhozam tika nodarīts kaitējums.
Ierocis uzliek atbildību. Kam tas ir dots, ir cienīgi jāuzvedas. Ir svarīgi ne tikai labi šaut, bet arī darīt to saprāta un cilvēcības robežās.
