Agrā sestdienas rītā atvēru sociālo tīklu un paliku kā aplieta ar aukstu dušu, kā strāvas triecienu dabūjusi un ātri aizvēru vietni ciet. Trūka vārdu, ko pateikt, roka necēlās ar šo ziņu dalīties vai likt kādu emocijzīmi ar bēdīgu cilvēciņu. Viss tas likās tik muļķīgi… Gar acīm tikai ņirbēja melnie burti – mūžībā aizgājusi skolotāja Egita Vanaga. Mana un daudzu citu klavieru skolotāja, Gulbenes mūzikas skolas zelta fonds. Tās man vienmēr gribas saukt visas mana laika skolotājas, kas ar bērniem strādāja, kad es mācījos mūzikas skolā, un strādā vēl šobrīd.
Skarbi un netaisnīgi liktenis izrīkojies ar cilvēku, kam vēl vajadzēja un vajadzēja dzīvot. Satiku skolotāju Egitu septembra skaistā un saulainā dienā, tā bija pēdējā reize, kad parunājām. Par šo un to, esmu aizmirsusi, kādā sakarā tas īsti bija, un tas arī nav svarīgi, bet zīmīgs bija viņas teiktais, ka tā jau dzīvē notiek, kad visu laiku kaut ko gaidām un gaidām, bet, kad sagaidām, tad nekas vairs nav vajadzīgs…
Un tā tas ir, ka tajā ikdienas trakotajā virpulī, ko pati esmu iesaukusi par “skrieteni”, mūs dzīve dzen un dzen uz priekšu arvien ārprātīgākā ātrumā. Un nevaram mēs no “skrieteņa” izlēkt, lai kā to gribētos, vien ceram un gaidām, ka reiz taču būs labāki laiki. Un kāds tur brīnums, ka vienā mirklī salūstam kā zāles stiebriņš, kā ziediņš, kuru sabradā “skrieteņa” riteņi, jo, lai cik nodeldēti šķistu šie vārdi, tie ir tik nežēlīgi trāpīgi – robeža starp dzīvi un nāvi ir tik trausla.
Bet paliek gaišas atmiņas, un tas noteikti nav maz. Tolaik skolotāja Egita brauca pie mums klavieres mācīt uz Galgauskas skolu. Kā šodien atceros, es ar citām mazām meitenēm snaikstos gar skolas logiem, cerībā, ka autobuss neatnāks, tā tolaik mēdza notikt, un klavieru stunda nenotiks, varēs aizspriņģot mājās. Bet autobuss atnāk, un pa taciņu uz skolu nāk jaunā skolotāja Egita baltā un pūkainā jaciņā un smaida, stunda notiek, un cik labi, ka tā. To jau novērtē pēc gadiem, kad vari jau izspēlēt sarežģītāku skaņdarbu, bet pēc vēl daudziem gadiem – ka tu spēj pa īstam mīlēt mūziku. Paldies par visu, skolotāj!
Lai vieglas smiltis!
