Pāvels Veselovs šo sezonu aizvada basketbola kluba “Valmiera” sastāvā un ir starp komandas līderiem. Ar Pāvelu tiekamies nākamajā dienā pēc spēles ar “Zemgales” komandu, kurā valmierieši ir guvuši pārliecinošu uzvaru un arī Pāvels ir atkal devis labu ieguldījumu komandas uzvaras kaldināšanā. šajā dienā viņš ir ieradies mājās, Gulbenē, lai būtu kopā ar saviem mīļajiem – sievu Santu un dēliņu Niklāvu. “Ģimene ir mans balsts. Es nevaru iedomāties savu ikdienu bez Santas un Niklāva. Kad vairāk nekā nedēļu neesam redzējušies, nevaru vairs sev atrast vietu, ātrāk gribas pie viņiem, gribas darboties ar Niklāvu. Tagad no mājām arī vairs tā vienkārši pazust nevaru – ir jāsarunā, ka tētis brauc uz treniņu. Mazais vīrs visu zina un saprot,” stāsta Pāvels. “Dzirksteles” saruna ar viņš par to, kā veicas šobrīd, kā arī par nākotnes plāniem.
– Tavai komandai šobrīd veicas ļoti labi. Kā vērtē savu ieguldījumu komandas panākumos?
– Ir jācīnās par katru uzvaru. Mums ir iespēja pacīnīties par
2.vietu (LBL čempionātā), bet vismaz 3.vietā vajadzētu palikt, lai vieglāk klātos arī ceturtdaļfinālā. Komanda mums ir laba, vienīgi šogad vairāki spēlētāji sezonas laikā ir guvuši traumas, taču treneri ir pieredzējuši un zina, ko mēs varam. Viņi izmanto stiprās puses, kas mums ir. Ceru, ka mums veiksies labi. Pašam savu sniegumu negribas vērtēt. Katrā spēlē gribas nospēlēt pēc iespējas labāk, protams, katrreiz arī šķiet, ka varēju vēl labāk. Ja arī izdodas gūt vairāk punktu, tas vienalga ir komandas nopelns, jo basketbols ir komandas spēle.
– Pēdējo sezonu laikā tev ir nācies mainīt komandas.
– Valmierā man nebija grūtību iejusties, jo bija spēlēts ar vairākiem puišiem gan kopā, gan arī pret viņiem, gan arī izlasē būts kopā, arī ar treneri ir būts kopā. Komandā spēlē arī bijušie “Buki” Raimonds Gabrāns un Jānis Graudiņš, ir patīkami, ka ir savi puiši līdzās. Un beidzot esmu tā pa īstam arī tuvāk mājām.
Runājot par iepriekšējām sezonām, es, protams, nebiju plānojis mainīt komandas, bet ir sanācis tā, kā ir. Tā ir viela pārdomām, droši vien ir jāapzinās savas kļūdas un tas, ko varbūt līdz galam neizdarīju.
Bulgārijā varbūt bija nedaudz grūtāk iejusties, jo komandā bija tikai trīs puiši, kas runāja angliski, tiesa, bulgāru valoda bija ļoti līdzīga krievu valodai, tas daudz ko atviegloja. Čehijā savukārt bija ļoti draudzīgs kolektīvs. Arī tur nebija problēmu iejusties. Komandā bija diezgan daudz ārzemnieku, un visi centāmies turēties kopā. Pašam, protams, ir jāapzinās, ka, jo ātrāk iejutīsies komandā, jo pašam būs vieglāk.
– Vai nav palicis rūgtums, ka bija jāaiziet no Ventspils komandas, kur tika pavadīts salīdzinoši ilgs laiks?
– Mans līgums beidzās. It kā bija doma, ka to varēs pagarināt vēl uz vienu gadu, taču abpusēji vienojāmies, ka neturpināšu tur spēlēt. Komanda droši vien vēlējās kaut ko mainīt. Sportā tā notiek. Man nav nekāda rūgtuma, arī šobrīd ir patīkami aizbraukt uz Ventspili, tur ir arī draugi, ar kuriem vienmēr ir prieks aprunāties.
– No kuras komandas tu sev esi guvis visvairāk?
– Profesionālajā ziņā visvairāk droši vien esmu ieguvis, spēlējot izlasē un piedaloties Eiropas čempionātā. Izlasē vienmēr iekļūst spēcīgākie spēlētāji. Toreiz izdevās arī uzspēlēt pret Spānijas un Horvātijas izlasi. Protams, arī Ventspils laiks ir daudz devis.
Taču tāpat gribas teikt, ka arī laiks, kad spēlēju Gulbenes “Bukos”, ir neatsverams. Tad bija 18 -19 gadu, tiku spēlēt un tas bija tepat, mājās, visi nāca atbalstīt, kas, iespējams, deva papildu azartu. Tās bija ļoti patīkamas emocijas.
– Un kurš treneris, tavuprāt, tevī ir visvairāk ieguldījis?
– Lielākais paldies noteikti ir jāsaka Agrim Galvanovskim, jo viņš man deva iespēju spēlēt basketbolu. Paldies viņam par to! Viņš daudz strādāja ar mani individuāli, veltīja daudz uzmanības. Viņš man pavēra ceļu uz lielo basketbolu. Nebūtu viņi ar Egilu Čakaru toreiz atnākuši uz skolu un uzaicinājuši, es nezinu, vai tagad spēlētu. Taču šobrīd cenšos kaut ko paņemt no katra trenera, jo katram ir savs redzējums uz spēli, savas nianses treniņprocesā, no katra var kaut ko mācīties.
– Kādiem ir jābūt priekšnosacījumiem, lai basketbolists var sevi labi parādīt laukumā?
– Garākiem spēlētājiem, iespējams, pievērš lielāku uzmanību, taču spēlēt var jebkurš un ar lielu darbu un gribēšanu var daudz panākt. Protams, pārejot no jauniešiem uz vīriešu basketbolu, ir jāsaprot, ka tas ir darbs un ir jāattiecas pret to profesionāli. Noteikti ir jāgrib uzvarēt, no tā izriet arī tas, kā tu darbojies laukumā. Jācenšas iekļauties komandā, jāmāk adaptēties un jāsaprot, ko no tevis grib.
– Vai tev ir cerības nākamajā sezonā palikt Valmierā?
– Šobrīd pēc iespējas labāk ir jāpabeidz šī sezona. Negribas domāt par nākamo sezonu, jo ir jākoncentrējas pašreizējam momentam, kas ir vissvarīgākais, jo rit izšķirošās cīņas. Protams, būtu patīkami, ja būtu skaidrība, bet pagaidām par to nedomāju.
– Tev šogad paliks 28 gadi. Cik ilgi esi domājis sevi veltīt basketbolam?
– Spēlēt var diezgan ilgi, galvenais, lai atļauj veselība. Pagaidām es negrasos atmest ar roku basketbolam. Ir jācer uz veselību – tas ir pats svarīgākais. Protams, esmu domājis arī par to, ko varētu darīt, ja nespēlētu basketbolu, taču šobrīd ir jākoncentrējas tam, ko dari pašlaik.
– Vai, tavuprāt, kādreiz Gulbenē varētu atgriezties basketbola ziedu laiki?
– Jācer, ka tā būs. Šosezon rudenī biju aizgājis uz vienu maču. Man likās, ka atmosfēra hallē sāk atgādināt to, kā bija kādreiz “zilajā putnā”. Bija diezgan patīkami atrasties tribīnēs un skatīties šo maču. Jācer, ka būs, kas spēlē, ka puikas strādās un gribēs kaut ko vairāk sasniegt. Domāju, ka vēlme viņiem ir. Ir jūtams arī progress.
– Pieminēji, ka beidzot esi tuvāk mājām. Vai tev nav grūti dzīvot šādā režīmā, kad nepārtraukti esi prom no mājām?
– Tagad man ir grūtāk nekā tad, kad biju Ventspilī vai ārzemēs, jo tad zināju, ka netikšu mājās, un tā bija mierīgāk. Tagad, kad pusdiena ir brīva, liekas, kāpēc gan neaizbraukt tos 100 kilometrus līdz mājām? Taču tajā pašā laikā šis rīts ir iedots brīvs starp treniņiem un ir domāts tiešām atpūtai. Kad ir kāda brīva diena, tad gan es dodos mājās. Protams, tas nav viegli. Īpaši grūti ir atkal pierast pēc vasaras atpūtas, kad tik ilgs laiks ir pavadīts kopā ar viņiem. Taču tāda ir mana dzīve. Un arī ģimenei ir piespiedu kārtā ar to jāsamierinās.
– Vai tu vari iedomāties, ka tavs dēls kādreiz varētu arī spēlēt basketbolu?
– Kāpēc gan ne? Bumba viņam patīk. Es to nespiedīšu darīt, bet, ja viņš izvēlēsies, noteikti priecāšos un atbalstīšu. Var jau būt, ka viņam arī kas cits būs sirdij tīkamāks. Varbūt tuvāka būs mūzika, jo šobrīd viņam ļoti patīk klausīties klasisko mūziku. Bet varbūt dēls būs arī dejotājs un droši vien labāks nekā tētis.
– Kādi ir jūsu ģimenes kopīgie vaļasprieki?
– Sezonas laikā ir grūti nodoties kādiem vaļaspriekiem. Brīvā laika ir ļoti maz, lai kaut kam nopietnam varētu pievērsties. Brīvajā laikā un vasarā cenšamies pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā un galvenais nesēdēt uz vietas.
