Pulkstenis rāda pēcpusdienas trešo stundu. “Lauru” māju ceļa galā piestāj pagasta autobuss un no tā sniegotajā baltumā “izbirst” bariņš bērnu. Kā mazi rūķīši ar krāsainām micītēm galvās – pieci puikas un trīs meitenes – pa sniegā izrakto taciņu steidzas uz māju, kur viņus jau gaida audžumamma Daiga un audžutēvs Guntis.
Ziemassvētkos būs seši gadi, kopš Daiga un Guntis Kusiņi dāvā mīlestību audžubērniem, kas uz “Lauriem” atvesti no ģimenēm, kur vecāki ir aizmirsuši vārdu “mīlestība”, to labprātāk aizstājot ar vārdiem “alkohols”, “strīdi”, “vardarbība”. Pašiem savi trīs dēli jau ir pieauguši. Vecākajam dēlam Gatim ir pašam sava ģimene, kurā aug divas meitiņas. Arī viņš un sieva Iveta ir kļuvuši par audžuvecākiem vēl diviem bērniem. “Kad jaunākais dēls mācījās 9.klasē, abi ar vīru domājām, kā būs tad, kad mājā paliksim divi vien. Tieši tolaik pagasta avīzē “Tirzaskrasts” izlasīju informāciju, ka ir iespējams pieteikties, lai kļūtu par audžuģimeni. Ilgi apdomājām šo iespēju,” atceras Daiga, bet Guntis piebilst, ka lēmums esot bijis pareizs, jo viņš par audžubērniem tikai priecājoties. “Man patīk bērni. Dažkārt visi kopā sākam tā blēņoties, ka Daigas rājiens tiek arī man,” smejas Guntis. Pirmais audžuģimenē četru gadu vecumā nonācis Kristaps. “Kad viņš pirmajā naktī sāka raudāt, abi ar vīru nobijāmies, kā tiksim ar visu galā. Bet grūtākais bija tikai pats sākums. Bez tagadējiem 8 audžubērniem pie mums ir dzīvojuši vēl 14 bērni. Paši jokojam, ka esam īsta daudzbērnu ģimene,” saka Daiga.
Katram savs dzīvesstāsts
Katrs bērns, lai cik vecs viņš būtu, “Lauros” ierodas ar savu skaudrās dzīves stāstu. Daigai un Guntim tas ļauj bērnus labāk iepazīt. Šajos stāstos ir maz prieka. Bijuši gadījumi, kad mazais, ieraudzījis guļvietu, kas tagad uz laiku būs viņa, bažīgi Daigai jautā: “Vai es tagad tur gulēšu? Tā būs mana gultiņa? Es negribu nekur citur gulēt! Es te palikšu!” Jau pirmajā dienā daudz ko pārcietušais bērniņš aizmirst par savām mājām, jo jaunajā vietā ir siltāk, mierīgāk, drošāk un mīļāk. Daiga stāsta par audžubērniem, kurus viņu vecāki pametuši bez uzraudzības, tāpēc jau četru gadu vecumā bērniem nācies pašiem cīnīties par maizes kumosu, par bērniem, kuri atceras, kā vecāku mājās māte izsitusi durvju stiklus, bet tēvs lauzis mēbeles, kā vecāki klieguši viens uz otru. Audžuģimenē bērni ienāk pamazām, tāpēc tie, kuri jau paspējuši iejusties, labprāt pieņem jaunpienācējus, iedrošinot, ka te ir labi, kā arī stāstot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt bez atļaujas, iesaistot rotaļās. “Bērni ļoti uzsver, ka viņi ir kā brāļi un māsas, tāpēc citam cits jāklausa. Katram bērnam ir savs raksturs, bet kopumā viņi saprotas ļoti labi,” novērojusi Daiga. Ar bāriņtiesas starpniecību bērniem ir iespējams satikties ar saviem vecākiem. Diemžēl šādas tikšanās ir retums, jo vecākiem nav intereses par audžuģimenei uzticētajiem bērniem.
Adoptē ārzemnieki
Ne Daiga, ne Guntis bērniem nemelo, bet uzreiz stāsta, ka šajās mājās mazie būs tikai uz neilgu laiku – pusgadu vai gadu, ka pēc tam viņiem būs iespējams atgriezties savu vecāku ģimenē vai arī tiks rasti jauni vecāki. Viens bērns gan “Lauros” dzīvo jau piekto gadu. “Mēs abpusēji cits citu iemīlam, tāpēc šķiršanās brīži ir skumji. Jau septiņi bērni ir adoptēti uz ārzemēm. Divi raduši jaunus vecākus Itālijā, bet pieci – Francijā,” stāsta Daiga un atceras, ka viņa tik tikko spējusi valdīt asaras jauno vecāku klātbūtnē, kad ceļā uz Franciju vajadzējis pavadīt vienu audžubērnu. “Aleksandrs bija pirmais, tāpēc arī emocijas bija tik lielas. Vēlāk adopcijai un atvadām jau biju sagatavojusies. Arī bērniem ir grūti šķirties no mums, jo mēs viņus mīlam. Citādāk jau nekļūtu par audžuģimeni,” klusi saka Daiga. Tieši uz Ziemassvētkiem audžuvecākiem nāksies uz divām nedēļām šķirties no trim audžubērniem, kuri dosies uz viesģimeni Amerikā. Satraukums pārņēmis gan Daigu un Gunti, gan bērnus, kuri jautā, vai vēl atgriezīsies “Lauros”.
“Tāpat kā mums ir audžuģimenes Latvijā, tās ir arī Amerikā. Laikā, kamēr mūsu bērni ciemosies viesģimenē, ar viņiem iepazīsies iespējamie jaunie vecāki, kuri izteikuši vēlmi adoptēt latviešu bērnus. Protams, bērniem ir brīva izvēle, jo ir gadījumi, kad viņi vēlas atgriezties atpakaļ. Ir arī tā, ka bērns nevar vien sagaidīt to brīdi, kad Amerikas mamma un tētis atbrauks viņam pakaļ. Franči un itāļi paši ierodas Latvijā, lai iepazītos ar bērnu, ko vēlas adoptēt. Ja pirmajā neilgajā tikšanās reizē rodas abpusējas simpātijas, tad jaunie vecāki nākamajā reizē Latvijā kopā ar bērnu pavada jau divas nedēļas. Tad arī tiek pieņemts galīgais lēmums,” stāsta Daiga. Viņai kopā ar diviem bērniem nācies apgūt pašus vienkāršākos itāļu valodas vārdus un īsas frāzes. “Stāvēju ar lapu rokā, uz kuras bija uzrakstīti dažu teikumi itāliski, blakus bērnam, kurš ar jaunajiem vecākiem pa tālruni mēģināja saprasties itāliski, bet ārzemnieki – savukārt latviski.” Daigas un Gunta ģimenes albumā glabājas no ārzemēm sūtītas fotogrāfijas, kurās redzami smaidoši audžubērni, kuri par savām mājām sauc Ameriku, Franciju un Itāliju. “Latvijai viņi ir zuduši,” nopūšas Daiga.
Nākas izdomāt darāmo
Nav tā, ka Daiga un Guntis audžubērnus tikai apčubina. Tāpat kā katrā ģimenē, visi kopā arī strādā, piemēram, vasarā ravē dārzu un pēc tam rudenī kopīgi priecājas par izaudzēto. Dažkārt bērnu vēlme palīdzēt un justies vajadzīgiem ir tik liela, ka audžuvecākiem pat nākas izdomāt kādu darbu. Ir arī kopīgi atpūtas brīži, īpaši tie, kas saistās ar pikniku pie dabas. Jau šobrīd bērni ar nepacietību gaida Ziemassvētkus, kad visi kopā ar Gunti dosies uz mežu, lai eglītes zaros kārtu burkānus, ābolus un citus kārumus meža dzīvniekiem. “Šādā reizē mums ļoti patīk cept desiņas,” smaida Daiga. Svētkos un dzimšanas dienās bērniem tiek sarūpētas dāvaniņas. “Ir cilvēki, kuri mums iesaka ar Gunti kaut kur aizbraukt, lai atpūstos, bet mēs apzināmies, ka nespēsim atpūsties, jo domāsim par to, vai mājās ar bērniem viss ir kārtībā. Mēs, lai arī uz laiku, esam par viņiem atbildīgi.”
Liek sirdij ietrīsēties
“Tu esi pati labākā mamma pasaulē! Es tevi mīlu!” – tā Daigai veltītajā pārsteiguma veltījumā, kas nemanot nolikts uz virtuves galda, raksta Daniela. Guntim veltītajā pārsteigumā vēlēts: “Lai daudz veselības un prieka! Lai tu būtu mīļš, jauks, skaists, laipns! No visas sirds to vēlam tētim! Bučas!” Šiem vēlējumiem seko paraksts: “Mēs – astoņi bērni.” “Mammu, daudz, daudz tev spēka, mīlestības, veselības un pacietības! Lai vienmēr tu būtu priecīga un smaidīga!” to Guntai vēl Karīna. Daiga uz galda citu pie cita kārto bērnu rakstītos vēlējumus. Ar bērna roku rakstītie vēl neveiklie burti veido vārdus, kas atklāj to, kādus mazās sirdis gribētu redzēt savus īsto vecākus. Diemžēl viņi šos vārdus nav pelnījuši. “Kad es lasu šos vārdus, tie dod tādu spēku un enerģiju visam turpmākajam laikam! Rakstītais izsaka pašu galveno, – ka bērniem pie mums ir labi, ka viņi jūtas mīlēti un gaidīti. Mēs ar vīru priecājamies, ka tagad mājās ir kņada, ka jāuzklausa priecīgi stāsti un jānoslauka neveiksmju asaras, ka jāizšķir savstarpējie strīdi, kāds jāsamierina un jāpaņem klēpī.”
