Spilgti, skaļi un emocionāli. Tādi parasti ir sporta, mūzikas grupu un citu spēļmeistaru līdzjutēji, kuru dēļ lielākoties arī notiek viss «šovs». Speciālisti to sauc par emociju apmaiņu – ieguvi un izlādi. Saprātīgās devās tā nepieciešama katram cilvēkam, un katra paša ziņā, kur viņš to atrod. Piemēram, jelgavnieks Māris Ostelis kopā ar domubiedriem jau vairāk nekā piecus gadus aktīvi fano par futbola klubu «Jelgava».
Vismaz reizi nedēļā
«Fanošana man gan iet mazumā. Vairs neizjūtu tik ļoti tās emocijas. Mainās arī intereses. Tāpēc nezinu, vai mani vairs var saukt par īstu līdzjutēju,» pieticīgi spriež Māris, kaut viņa līdzjušanas paražas vēl joprojām ir daudz iespaidīgākas nekā «vidējam statistiskajam» fanam. Tāds parasti aprobežojas ar nervozēšanu, saukšanu, svilpšanu, bļaušanu un roku vicināšanu pie televizora ekrāna vai labākajā gadījumā kādā klubā vai pavisam svarīgā spēlē klātienē. Savukārt Māris, kurš savu ikdienu pavada meliorācijas sistēmu projektēšanas darbos Rīgā, cenšas izrauties uz visām sava futbola kluba mājas spēlēm, kas notiek reizi nedēļā. Agrāk fanošana izpaudusies vēl intensīvāk. FK «Jelgava» līdzjutējs kopā ar domubiedriem savējos klātienē atbalstījis arī izbraukumos, ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Tālākais, kur būts ar futbola klubu, ir Moldova.
Izbaudīt, kas notiek tribīnēs
Māris interesējas, skatās televīzijā un klātienē vēro arī citus sporta veidus. «Dodoties uz ārzemēm, vienmēr cenšos apmeklēt arī kādu sporta spēli, bet par fanošanu to nesauktu,» viņš piebilst, vēlreiz apliecinādams, ka viņa sirds pieder tikai futbolam un konkrētajai komandai. Šī pastiprinātā interese sākusies pirms sešiem gadiem. «Man jau sen interesēja, kas sporta spēļu laikā klātienē notiek tribīnēs, kā tas bija redzēts televīzijā un internetā. Kad apmeklēju dažas futbola kluba «Jelgava» spēles un redzēju, kā puikas cenšas atbalstīt savu komandu, sapratu, ka jābūt kopā ar viņiem. Tā 2007. gada pirmajā spēlē kopā ar jauniegūtajiem draugiem jau biju izbraukumā uz Ventspili,» atceras aktīvais līdzjutējs. Viņš stāsta, ka domu biedru grupa šajā laikā ir krietni mainījusies. Daudzi aizbraukuši uz ārzemēm. Viņu vietā nākuši jauni. Taču visi mācās stāvēt par vienu kopēju lietu. Māris atzīst, ka gadās dzirdēt arī pārmetumus par it kā pārmērīgo aizraušanos ar fanošanu, bet viņš cenšas to laist gar ausīm.
Sektorā jābūt «tusiņam»
Iespēja izbaudīt futbolu, pavadīt laiku ar draugiem un gūt patīkamas emocijas ir galvenie ieguvumi, ko Māris saņem no fanošanas. «Galvenais nosacījums ir visu spēli nenosēdēt, bet ar dziesmām, saukļiem un citiem atļautiem un neatļautiem līdzekļiem palīdzēt iedvesmot spēlētājus uzvarai. Izgreznojam savu sektoru ar baneriem un karogiem zili sarkanajās Jelgavas krāsās, turam virs galvas īpašās šalles un dziedam: «Mūsu Latvija! Mūsu Zemgale! Mūsu Jelgava!». Lai arī tas nav atļauts, nereti izmantojam pirotehniku, kā arī veltām skarbākus vārdus pretiniekam vai tiesnesim,» fanošanas «scenāriju» atklāj līdzjutējs, piebilzdams, ka jāprot arī ar godu pārdzīvot komandas zaudējumu un, lai kāds būtu rezultāts, pateikties par spēli. To nespējot, izceļas līdzjutēju kautiņi, kas manīti arī šur tur Latvijā. Taču līdz grautiņiem vai asinsizliešanai nav aizgājis. Māris tāpat nav piedzīvojis nekādus incidentus, kuros būtu bijusi nepieciešama kārtības sargu iejaukšanās.
Tomēr pati svarīgākā, viņaprāt, ir laba kompānija. «Sektorā ir jābūt «tusiņam». Jābūt jautrībai, vienotībai, kaislei – viens par visiem un visi par vienu! Ir reizes, kad to izdodas lieliski apvienot, pat ja komandas spēles nav bijušas pārāk veiksmīgas,» atzīst līdzjutējs.
