Es lidoju! Zem manis ir mākoņi kā tikko izklātas dūnas.
Es lidoju! Zem manis ir mākoņi kā tikko izklātas dūnas. Pūš svaigs un silts vējš. Jūtos tik viegli un brīvi kā vēl nekad. Bet pēkšņi mākoņi pašķiras, un kāds mani rauj melnā tumsā. Arvien ātrāk un ātrāk! Tikai tad ieraugu, ka man nav spārnu. Kliedzu, bet balss neskan. Ir melna tumsa un klusums.
Pamostos ar atvieglojuma sajūtu, ka tas bijis tikai sapnis. Tomēr tumsas sajūta un asociācijas kā stāvot durvīs uz nebūtību paliek. Katru brīdi esam kādas izvēles priekšā, jo situācijas neatkārtojas. Sakām, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Bet neko nemācāmies no puniem, kas gūti krītot. Un ja nu tā ir pēdējā – liktenīgā kļūda, ko vairs nevar labot?
Televīzijas spēlē izskatīgs un spēcīgs vīrietis teica, ka nevar iztikt bez gaļas. Viņš apzinās, ka ir spēcīgāks par citiem un varētu tos apēst, ja vien … tā nebūtu spēle, ko vēro kameras visu redzošā acs. Tās dēļ puisis ir atturīgs, pat izvēloties cienastu. Lai gan ir izsalcis, “viņš nemetīsies uz ēdienu kā citi”. Jā, arī tā ir izvēle. Bet apliecina, ka cilvēks savā attīstībā nav tālu no mežoņa, kas tikko iznācis no alas. Būt vai nebūt cilvēkam? Mūžīgais jautājums, jo “būt” nozīmē dzīvot garīgi, nevis tikai apmierināt fizioloģiskās vajadzības.
Filmas “Dejotāja tumsā” varone dzīvo ilūziju pasaulē. Viņa zaudē redzi un vēlas, lai tumsā nedzīvotu dēls, kam ir iedzimta mātes slimība. Šī mērķa vārdā viņa izdara slepkavību. Tā ir sava veida pašnāvība bezizejas situācijā, kur māte labāk izvēlas nāvessodu nekā iespēju, ka dēls varētu palikt akls. Franču domātājs Albērs Kamī uzskata, ka augstākais soda mērs nav nāve. Viņš uzsver, ka bez absolūtas nevainības nav arī augstākās tiesas. Viņaprāt, pat sliktākajam cilvēkam ir tiesības dzīvot, lai dotu iespēju izpirkt savu vainu.
Mēs esam dabas daļa, bet tikai cilvēkam ir iespēja pieņemt vai nepieņemt dzīvi, kas viņam saistās ar atbildības uzņemšanos. Kas bijuši komā vai stāvējuši uz nāves sliekšņa, spēj vairāk redzēt un just. Viņiem ir radušās spējas un vēlme palīdzēt citiem. Veļu laikā domās tiekamies ar mirušajiem. Tā ir iespēja apzināties galvenās vērtības dzīvē, iemantot “trešo aci”, kas ļauj pasauli ieraudzīt citā gaismā. Ja nomirstot esam sliktāki kā piedzimstot, tad varam vainot tikai sevi.
