Notikumi Ukrainā ir kā krustvārdu mīkla ne tikai pasaules lielāko valstu vadītāju prātiem, bet arī mazajām Baltijas valstīm. Ciktāl varam justies droši un pasargāti, lai arī mūs neierautu lielvalstu spēļu dzirnavās. Vai mazums ir mainījusies pasaules karte? Pie mūsu robežas ir viena no lielākajām pasaules valstīm, kuras karaspēks faktiski okupējis Krimas pussalu. Nav brīnums, ka 16.marta referendumā arī nobalsos par Krimas pievienošanos Krievijai. Miglā ir tīta Ukrainas nākotne. TV rīta ziņās bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks pauda, ka lielajai kaimiņvalstij nevar uzticēties, un norādīja, ka “Krievija izmantos jebkuru nestabilitāti kaimiņvalstīs, lai atjaunotu savu impēriju bijušajā PSRS teritorijā”. Aktuāli tas šobrīd ir arī Latvijā, kad tuvojas 16.marts – latviešu leģionāru diena, kas vienmēr izraisa pretrunīgu reakciju. Eksprezidents Valdis Zatlers, kurš kopā ar drošības dienestiem pēta draudus Latvijai, mudina būt sevišķi piesardzīgiem un nepadoties provokācijām, ko var izspēlēt antifašistu pasākumi Rīgā. Iet vai neiet leģionāru gājienā pie Brīvības pieminekļa? Varbūt šajā saspringtajā situācijā drošības labad no tā vajadzētu atturēties? Kas svarīgāks – vai ar stingru pārliecību parādīt cieņu latviešu leģiona veterāniem, vai tomēr izvairīties no iespējamām provokācijām un konfliktiem, kam var būt neparedzamas sekas? Ja nevar atteikties no savas pārliecības, tad jāatvadās no ministra portfeļa (!) – šajā sakarā ir stingra valsts vadītājas nostāja. Izvēle ir katra paša ziņā! Cerams, ka šī diena neatgriezeniski neizmainīs mūsu valsts vēsturi.
