Sieviete uz redakciju bija atnākusi nākamajā dienā pēc tēva bērēm. Asaras bija izraudātas, taču sāpe sirdī un iekšēji pārmetumi ārstiem bija palikuši.
Sieviete uz redakciju bija atnākusi nākamajā dienā pēc tēva bērēm. Asaras bija izraudātas, taču sāpe sirdī un iekšēji pārmetumi ārstiem bija palikuši. “Mans tēvs bija 72 gadus vecs, slims cilvēks, gulošs. Viņam kļuva arvien sliktāk. Mana māte, kurai ir 73 gadi, zvanīja ģimenes ārstam, lūdza atbraukt un saņēma atteikumu. Pēc divām nedēļām tēvam bija kļuvis vēl sliktāk. Māte juta, ka viņš mirst. Viņa atkal zvanīja tam pašam ārstam. Tā bija sestdiena, 17.maijs, pusdienlaiks. Ārsts atteicās atbraukt,” stāsta sieviete. Māte izmisumā zvanījusi neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Tur teikuši, lai sauc ģimenes ārstu. Tikmēr tēvs nomiris. Neatliekamā palīdzība atbildēja, ka nebrauks, lai zvana ģimenes ārstam, kas konstatēs miršanas faktu. Bet, ja ārsts nebrauc, lai sauc policiju. “Mana mamma bija pavisam apjukusi un sašutumā vaicāja, vai mediķi uzskata, ka viņa vecīti ir noindējusi,” stāsta sieviete. Tad atkal zvanīts ģimenes ārstam, solīts aizbraukt pakaļ, taču ārsts atteicās ierasties. Beidzot sameklēts cits dakteris, kas ieradies un konstatējis tēva miršanas faktu. Sirds sāpējusi visiem tuviniekiem – gan par tēva nāvi, gan par bezpalīdzības sajūtu un to, ka vecs lauku cilvēks ir tik neaizsargāts. “Kam lai sūdzos?” nesaprot sieviete. Un retoriski jautā: “Kas ietilpst ģimenes ārsta pienākumos, un kas atlīdzinās manai mātei visus tos pārdzīvojumus un apziņu, ka cilvēka dzīvība nav neko vērta?” Viņa tagad šaubās, vai mediķi reāli pilda doto Hipokrata zvērestu.
Sazinoties ar mediķiem, par kuriem sūdzējās sieviete, laikraksts juta vienotu nostāju – mirušā pacienta tuvinieki pārspīlējot, tās esot tikai emocijas, kas radušās sāpju brīdī, zaudējot radinieku. Par ģimenes ārsti nosauktais mediķis apgalvoja, ka viņš nekad nav ārstējis šo pacientu. Pie viņa saukts tikai vienreiz – vīrieša miršanas dienā. Mediķis lika saprast, ka nav bijis šā pacienta ģimenes ārsts. Slimnīcas galvenais ārsts pauda, ka neatliekamās palīdzības mediķu pienākumos neietilpst miruša cilvēka nāves konstatācija. Tas jādara ģimenes ārstam vai policijai.
Diemžēl tik tālu esam nonākuši. Pacientiem attiecībās ar ārstiem jārīkojas tālredzīgi, jau laikus savācot lietiskos pierādījumus, sagādājot lieciniekus, lai varētu pierādīt, ka nav saņēmuši valsts garantēto primāro veselības aprūpi. Un kas notiks pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad mediķi atradīsies vēl tālāk no lauku pacienta un būs vēl mazāk sasniedzami? Ziemeļaustrumu slimokases direktors Jānis Grīnvalds informē – ja ģimenes ārsts pacientam bijis nepieejams, par to jāziņo slimokasei, kuras nodaļa ir katrā rajonā, vai Medicīniskās aprūpes un darbspēju ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai (telefons 7144966). Slimokase “grēkojušam” ģimenes ārstam var noņemt līdz desmit procentiem no kapitācijas naudas. Bet, ja ārsts atkārtoti rīkojas pretrunā līgumam, kas parakstīts ar slimokasi, tad līgumattiecības var pārtraukt.
