Nekaunos to atzīt, jo tāpat kā sāpju, tā arī cilvēku emociju slieksnis ir atšķirīgs.
Nekaunos to atzīt, jo tāpat kā sāpju, tā arī cilvēku emociju slieksnis ir atšķirīgs.
Baidos no liela augstuma un dziļiem ūdeņiem, no pārāk ciešiem un neatlaidīgiem soļiem, kas saklausāmi aiz muguras vēlā vakara stundā, un vēl daudz kā cita. “Ja no vilka baidies, tad mežā neej,” ironizē paruna. Diemžēl mežā negaidīti sastaptais vilks ir tikai tāds nieka zvērs salīdzinājumā ar to, kas šodien notiek pasaulē.
Lai cik ļoti vēlētos, es nespēju mierināt sevi ar domu, ka Amerika no Latvijas atrodas tālu, ka Afganistānas šāviņu un bumbu sprādzienu atbalsis līdz mums nenonāk, ka esam neliela valsts, ka bakterioloģiskais karš ir kā tāla kāvu blāzma. Šo nemieru veicina vēstures fakti, kas ir negrozāmi, un visi kā viens apliecina, ka jebkāda veida karam ir sava noteikta loģika. Tā līdzinās sausas zāles kūlim. Atliek uzšvirkstināt sērkociņu, un tas jau aizdegas. Loģika, kas līdzinās epidēmijai, kas aptver aizvien jaunas un jaunas teritorijas.
Nezinu, vai tās var nosaukt par bailēm, bet nelabprāt televīzijā skatos filmas par mutantiem, dažādiem ķīmiskiem eksperimentiem, kā rezultātā iet bojā cilvēki un daba, jo, dzīvojot šodienā un sekojot tās norisēm, pati dažkārt jūtos kā izmēģinājumu trusītis, kas nepieciešams kāda eksperimenta vajadzībām. Zināmā mērā visi esam tādi, jo nevaram būt droši, ka nesaņemsim nelabvēlīgu sūtījumu, ka vienmēr būsim pasargāti, ka mūsu veselība būs stipra un spēs stāvēt pāri dažādām baktērijām un vīrusiem. Diemžēl esam tikai cilvēki, kas līdzinās sīkiem smilšu graudiņiem uz pasaules globusa.
Es baidos par saviem bērniem, jo viņiem vēl ilgi būs jādzīvo šinī apdraudētajā telpā, ko saucam par pasauli. Baidos, ka, būdama māte, nespēšu viņus pasargāt, baidos par savu bezspēcību. Vakaros klusi atveru istabas durvis un ieklausos meitu rimtajā elpā. Raugos viņu miega pilnajās sejās un baidos no laika, kad šis rimtums var tikt traucēts.
Mums stāsta par sen piemirsto slimību, piemēram, baku iespējamību, atzīstot, ka, lūk, pēc 1981.gada dzimušie bērni pret bakām neesot vakcinēti. Ja tā, tad ko vēl gaidām. To brīdi un stundu, kad kāds saslims? Kāpēc aizmirstam, ka šodien dzīvē viss notiek ievērojami straujāk. Varbūt nevajag gudrot, kā būs, bet rīkoties, atbrīvojoties no pierastās domas, ka tas, kas citur notiek, nevar notikt pie mums. Diemžēl baidos no šī mūžīgās nogaidīšanas sindroma.
Vairāk nekā jebkad saprotu, ka mums visiem ir jāpriecājas par katru dienu un vakaru, kas šā miera pilns, par katru brīdi, kuru izdzīvojam, jo otra tāda var nebūt. Es nekautrējos baidīties, jo tas, kas saka, esot drosmīgs, dažkārt baidās visvairāk.
