“Jēci, kā tu esi sagatavojies eiro ieviešanas procedūrai?”
“Vai, kaimiņ, mēs ar Amāliju nomainījām vecos naudas makus pret jaunajiem.” “Jā, tas patiešām ir apsveicami, jo, redzi, monētai ir krietni lielāks svars nekā mūsu santīmiem. Drīz tos vairs nesauksim par mūsu. Mūsējie drīz būs citi mūsējie. Nu, taisni tā, kā tai dziesmā, kad jūsējie kļūst par mūsējiem. Nav peļams noformējums. Ja dzimtene to prasa, tad mīlēsim tos tāpat kā latus. Lati bija Latvijas neatkarības simbols, tie dzima līdz ar Latvijas valsti. Un, ja mēs esam pārdzimuši no jauna, tad eiro arī ir mūsu simbols. Protams, visi tos eiro tā no sirds nemīl. Mīlestība ir tāds jēdziens, kuru izprot katrs no sava redzes punkta. Piespiedu mīlestība nav īsta mīlestība, bet daudziem ar to jāsadzīvo. Sadzīvosim arī mēs ar “eirikiem”, kamēr dzīvē radīsies cita mīlestība, jo šajā pasaulē nav nekas mūžīgs. Cilvēki kaut ko mūžīgu nav spējīgi izveidot, viņiem nepiemīt Dieva spējas.”
“Labi vien ir,” Jēcis norūc, “citādi valdošās partijas daudz ko pārradītu un galā iznāktu nepārradāmā valdība. Bet, tā kā tas tā nav, tad mēs ik pēc dažiem gadiem vēlam jaunus pārvaldniekus jeb tā sauktos deputātus. Un, jo biežāk to darām, jo demokrātiskāki esam kā mēs, tā mūsu ievēlētie kungi. Un tik vēlam un pārvēlam. Veidojam un pārveidojam. Tikai nav saprotams, kad ievēlēsim tos īstos darbarūķus.”
“Jēci, tas nav iespējams, to likums neatļauj. Tāpat kā tautai neatļauj ievēlēt prezidentu. Tas saprotams tā: valdība neuzticas tautai, ko tā pārvalda, bet paši sev uzticas, ko tie neuzticīgie ir ievēlējuši.”
“Vo, velns!” Jēcis iesaucas. “Tātad mēs sarunājamies nesaprotami. Ne ta klimpu, ne ķiļķēnu valodā, kā tai Edgara dziesmā.”
“Nu jā, apmēram tā sanāk.”
“Nu ko mēs, veči, varam? Mūsos tāpat neviens neklausās. Kaut ko pamainīt uz labo pusi var tikai jaunatne. Viņdien biju Gulbenes slimnīcā. Zini, visnotaļ labi izskatās paveiktā rekonstrukcija – skaisti un moderni. Sēdu un domāju, kā trūkst. Beigās sapratu. Trūkst cilvēku. Apkārt valda tukšums, bet pulkstenis nerāda pat vienpadsmit.”
“Nu tā jau ir, Jēcīt. Tauta izsīkst.”
“Zini,” Jēcis saka, “es vēlēšanās balsotu par jebkuru partiju, kurai programmā būtu punkts, kurš noteiktu, ka nedēļā jānotiek trim Zaļajiem tirdziņiem. Mani tad Amālija nevarētu tik daudz ekspluatēt. Es šai teiktu – šodien es tavus darbus nedarīšu, jo braucu uz Zaļo tirdziņu.”
“Jēci, tu esi viltīgs vecis. No kā tu tās viltības mācies?”
“No dzīves pieredzes, mīlīt. Vai tad tu vēl neko neesi ne iemācījies, ne sapratis? Tas nāk tikai tev par sliktu.”
