Daiga Sliņķe dzimusi 1963. gadā Lejasciema pagasta Mālmuižā. Izteikt savas pārdomas un izjūtas dzejoļos un stāstos mēģinājusi jau agrā bērnībā, taču allaž šo nodarbi uzskatījusi tikai par maznozīmīgu laika kavēkli.
Daiga Sliņķe dzimusi 1963. gadā Lejasciema pagasta Mālmuižā. Izteikt savas pārdomas un izjūtas dzejoļos un stāstos mēģinājusi jau agrā bērnībā, taču allaž šo nodarbi uzskatījusi tikai par maznozīmīgu laika kavēkli. Pēdējos gados pieredzētais tomēr licis saprast, ka spēja tēlaini domāt ir brīnišķa Dieva dāvana, kas jālolo un jāizkopj.
Pelēkajam
No rīta viņš padzer tēju un domā par darbu.
Pār rūti rit lāses, žūst rasa, uz mūžību minūtes skrien,
Strazds uzsvelpj dziesmu, sētmalē māllēpes smīn…
Viņš uzvelk vējjaku: vēl auksts arvien.
Diena aizrit. Nomākta. Pelēka. Vienmuļa. Smags ir darbs.
Aiz loga smej bērni, mirdz saule, plaukst debesu zilgme, šalc parks, Uz sola sēž māmiņas trīs, par jaunības neprātu spriež, par cenām sūrojas…
Viņš nožāvājas: ak, smieklīgie nelgas, dzīve ir darbs!
Tumst vakars. Dzirkst zvaigznes. Mākoņu krēslā mēness atpūšas.
Pa ielu čab soļi, tvan skūpsti un kaislīgi sirdspuksti skan,
Most ilgas un vēlmes, un cerību puķes tvan…
Viņš nokāsējies: cik banāli! Jāstrādā. Nav laika tādiem sīkumiem man.
