Kalnienas “Jaunzemjos” dzīvo un saimnieko Jēkabs Puķītis. Viņš ir lepns, ka turpina mīt tās takas, kuras savulaik ieminis viņa vectēvs, kurš šo mājvietu un zemi par zelta rubļiem nopircis no barona Volfa. To apliecina vācu valodā rakstītais līgums, apstiprināts ar zīmogu un barona parakstu.
Vārds no Bībeles
“Par manu dzīvi varētu uzrakstīt romānu,” smejas Jēkabs un stāsta, ka pirmie apsveicēji “Jaunzemjos” ieradušies jau trešdien. Starp viņiem bijis arī pavisam mazs Jēkabs. Vārdadiena vienmēr šajās mājās tiekot svinēta. Savulaik Jēkabs vārdadienu svinējis kopā ar sievasmāti Annu, kas nodzīvojusi līdz simts gadiem. “Arī Jēkabu mūsu ģimenē ir daudz. Vectēva ģimenē bija Jēkabs, arī mans tēvs bija Jēkabs. Mēs vecākiem bijām četri dēli. Visiem viņi deva stiprus un kristīgus latviešu vārdus. Vārds Jēkabs ir cēlies no Bībeles. Nezinu, vai man dzīvē ir palīdzējis vārds, bet mīlestība un labsirdība gan. Bez šīm vērtībām dzīvē ir grūti iztikt. Tās uzlabo omu un nedzen postā, redzot, kā Latvija pamazām “grimst”, kā tiek izlaupīti meži un aizaudzēti tīrumi, jo maizīti nevienam vairs nevajag audzēt, kā cilvēki ļaujas netiklībai. Agrāk Jāņos ciemos neviens nebrauca ar pudeli kabatā un pie tās nesēdēja. Vīri gāja apraudzīt labības laukus,” saka Jēkabs. Arī viņa personvārda raksturojumā lasāms, ka “Jēkabs cenšas iet atklātības un labsirdības virzienā”. Jēkaba dienu viņš sauc arī par Saimnieka dienu, kad labās vasarās sākusies labības pļauja.
Darbs nav svešs
Jēkabam neviens darbs nav svešs, arī priekšnieku bijis tik daudz, ka ne saskaitīt, tāpēc viņš sevi dēvē par plaša profila speciālistu ar zināšanām celtniecībā un elektroenerģijas jautājumos. Pavisam nesen Jēkabs bijis padomdevējs “Zušu nama” saimniekam par to, kādam jābūt pareizi uzmūrētam kamīnam. “Viss esot darīts pēc grāmatas, bet uz grāmatu vien paļauties nevar. Ir jābūt praksei,” piebilst Jēkabs, kurš visus amatus apguvis pašmācībā. Sirmais vīrs atzīst, ka esot skumji nolūkoties tukšo māju logos un zālē ieaugušo kolhoza fermu mūros. “Labi, ka maniem bērniem un mazbērniem ir darbs, ka es un mana Skaidrīte varam būt pateicīgi un priecīgi, ka aiz mums paliks saime, kas turpinās Puķīšu dzimtu. Esam bagāti vecvecāki,” saka Jēkabs. To apliecina arī daudzie fotoalbumi, kuros kārtojas senas fotogrāfijas, kas varētu izraisīt interesi ne vienam vien muzeja darbiniekam.
