Āzijas pilsēta Urālu centrālajā daļā ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Lieluma ziņā – ceturtā lielākā pilsēta Krievijā. Tā nosaukta par godu carienei Katrīnai I (1684 – 1727), kura kā audžumeita uzauga Alūksnē kalpojušā garīdznieka Ernsta Glika ģimenē. Līdz 1991.gadam Jekaterinburga ārvalstniekiem bija slēgtā pilsēta. Arī Krievijas pilsoņi agrāk šajā apgabalā iebraukt varēja tikai ar speciālām atļaujām. Šovasar šo pilsētu savām acīm novērtēt bija lemts Gulbenes Tautas teātra dalībniekiem.
Jekaterinburga ir Krievijas svētvieta. Tur 1918.gada naktī uz 17.jūliju boļševiki nogalināja pēdējo Krievijas caru Nikolaju II (1868) un viņa ģimeni – sievu Aleksandru (1872), bērnus Olgu (1895), Tatjanu (1897), Mariju (1899), Anastasiju (1901), Alekseju (1904).
Inženiera Ipatjeva pagrabā gāja bojā visa cara ģimene. Nošaušanas brīdī cara jaunākajam dēlam Aleksejam bija 13 gadi. Viņš nenodzīvoja divas nedēļas līdz savai 14.dzimšanas dienai. Imperatoram palika 50 gadu, viņa sievai – 46. Kopā ar cara ģimeni tika nogalināti četri kalpotāji, kuri atteicās pamest šos cilvēkus, kā arī divi Austroungārijas karavīri, kuri atteicās šaut uz cara ģimeni. Pēc nogalināšanas visi līķi tikai izvesti uz šahtu, kādreizējo rūdas ieguves vietu, kuru sauca Gaņas bedre (Gaņa ir vīrieša vārds). Tā atrodas apmēram 15 kilometru attālumā no pilsētas ziemeļrietumu virzienā, .
Sociālisma gados par Romanoviem bija aizliegts runāt. Viņu pieminēšana cilvēkam varēja radīt nevēlamas sekas. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados entuziasti sāka pētīt Romanovu bojāejas apstākļus, meklēja viņu līķus. 1991.gadā tika publiskota informācija, ka Jekaterinburgā uzietas, visticamāk, cara ģimenes mirstīgās atliekas. Tām tika veikta ekspertīze un pēc tam mirstīgās atliekas tika nosūtītas uz Santktpēterburgu, Romanova dzimtas kapenēm. Tāda ir Krievijas oficiālā versija. Ir versija, ka divu ģimenes locekļu mirstīgās atliekas nebija kopā ar pārējām. Zinātnieki uzskatīja, ka tie ir cara bērni Aleksejs un Anastasija. Izskanot šai versijai, sākās cara ģimenes dubultnieku bums. Ir daudz dažādu versiju par to, ka visi vai pa kādam Romanovu ģimenes loceklim tomēr ir izdevies palikt dzīvam, ieskaitot pašu caru Nikolaju II. Par it kā Anastasijām sevi paziņojušas 60 sievietes. Taču tagad zinātnieki jau diskutē par to, ka, iespējams, starp cara ģimenes mirstīgajām atliekām netika atrasta cita meita – Marija, nevis Anastasija. Abas māsas bija gandrīz vai vienaudzes. Ir arī tāda versija, ka brīnumaini izglābusies visa cara ģimene. Ir arī izskanējis pieņēmums, ka caram bija nevis pieci, bet seši bērni. Tāpēc palaikam piesakās kāds, kas sevi uzskata par imperatora ģimenes atvasi. Arī Rīgā dzīvo kāda kundze, kura sevi sauc par tādu. Taču zinātnieki uzskata, ka baumas par sesto bērnu radušās tikai tāpēc, ka cara ģimenes fotoattēlos Aleksejs mazotnē ārēji līdzinājās meitenei. Krievijas pareizticīgā baznīca jebkādu šādu versiju uzskata par zaimošanu, baznīcai ir savs skatījums. Nevienai versijai par cara ģimenes locekļu brīnumaino izglābšanos nav dokumentālu pierādījumu. Saskaņā ar to Romanovi tika nošauti inženiera Ipatjeva mājā, pēc tam – izvesti uz Gaņas bedri, nākamajā dienā pārvesti citviet, sadedzināti un pāri nekas nav palicis.
Gaņas bedre tagad kļuvusi par pareizticīgo svētvietu, kur darbojas vīriešu klosteris, šobrīd tajā ir 11 mūku, katram no viņiem ir sava 1,5 x 2 metru liela ķelle, kur glabāt tikai pašu nepieciešamāko. Gandrīz visi klostera mūki kalpo arī kā garīdznieki, vada dievkalpojumus. Teritorijā uzceltas septiņas koka baznīcas un vēl tiek celtas jaunas. Visi dievnami tiek būvēti, neizmantojot naglas, – senkrievu stilā. Naglas izmantotas tikai jumtiem un lieveņiem. Svētajam Serafimam veltītajā dievnamā ir pazemes telpa, kur atrodas Dievmātes ikona. Turp nevienam, izņemot mūkus, pieeja nav atļauta. Tur notiek nemitīgas lūgšanas visu diennakti. Mūki nomaina cits citu. Katru gadu 17.jūlijā, dienā kad tika nogalināta cara ģimene, svētvietā notiek piemiņas dievkalpojums, kas ilgst līdz pašai rīta gaismai. Dievmātei saistībā ar cara ģimeni ir īpaša nozīme. Tiek uzskatīts, ka viņa pārņēma Krievzemes pārvaldīšanu brīdī, kad no savas varas spiests, bija atteikties cars Nikolajs II.
Viens no svētajiem, kuru godam veltīts dievnams, ir Serafims Sarovskis (1754 – 1833). Viņš bija pareģojis nākamā Krievijas cara (Nikolaja II) likteni, vēstīdams: „Būs cars, kurš mani slavēs. Pēc tam Krievijā būs lielais aptumsums, līs asinis, ies bojā cilvēki. Pēc tam pašu caru slavēs kā svēto.” Tā arī notika. Jau Nikolaja II dzīves laikā sākās Serafima Sarovska slavēšana, pēc cara pavēles viņš oficiāli tika iecelts Krievijas svēto kārtā. Svētā Serafima godam sāka celt dievnamus un klosterus. Savukārt 2000.gadā Krievijas pareizticīgo baznīca Nikolaju II iecēla svēto kārtā kā Krievijas jaunmocekli, kuriem pieskaita tos, kas ticības dēļ cietuši 20.gadsimtā.
Neilgi pirms Romanovu bojāejas jau bija bažas par šādu iznākumu. Šajā sakarā bija trīskāršs pareģojums. 1.Ja carienes uzticības persona, ekstrasenss Grigorijs Rasputins kritīs no cara kalpu rokas, pašiem Romanoviem nekas nedraudēs un Krievijai tāpat. 2.Ja G.Rasputinu nogalinās kāda caram pietuvinātā persona, Krievijā būs karš, bet Romanovi slimos, bet paliks dzīvi. 3.Ja G.Rasputinu nogalinās kāds no Romanovu dzimtas, cara ģimene ies bojā un Krievija līdzšinējā formā pārstās eksistēt. G.Rasputinu nogalināja cara brālēns kņazs Fēlikss Jusupovs. Pēc tam notika Oktobra revolūcija un Krievija pārstāja eksistēt līdzīšinējā formā. Pēc tam sekoja cara ģimenes nošaušana.
