«Zelta dievietes» izcīņas finālspēles papildlaika piektā minūte Johanesburgas futbola stadionā. Piespēle vārtu priekšā, un spāņu pussarga Andresa Injestas sisto bumbu nīderlandiešu vārtsargs Martens Stekelenburgs spēj aizskart, bet ne atvairīt. Taču ovāciju troksnī atskan tiesneša svilpe, viņš paceļ dzelteno kartīti. Kāpēc? Vārti ieskaitīti, bet to autors aiz sajūsmas bija novilcis savu sporta kreklu… Nedrīkst, spēles noteikumi to aizliedz.
Vasaras sākumā Valmierā deputāts Romāns Naudiņš devās uz lielveikalu un tur ieraudzīja kādu vīru, kurš bija novilcis T-kreklu, staigāja pliku vēderu, turklāt uz labās rokas viņam rēgojās Staļina portreta tetovējums. Deputāts pašvaldības domē rosināja pieņemt labojumus pilsētas saistošajos noteikumos, kuros sabiedriskajās vietās Valmierā tiktu aizliegts novilkt kreklu. Atsaucību šis priekšlikums vismaz pagaidām gan nav guvis. Taču abi šie stāsti ir vienā ziņā līdzīgi. Proti, sabiedrībā, sevišķi lielajā karstumā, aktualizējušies jautājumi par to, kā ģērbties un cik var izģērbties. Kur tas ir pieņemami un kur – ne.
Iemaldījāmies pie nūdistiem
«Es lecu straujā Gaujā/Un… turu saujā,» tādu skaitāmpantiņu, šķiet, vairākās paaudzēs zina vai katrs skolas puika. Taču informēti atpūtnieki zina arī to, ka netālu no Gaujas un arī pie pašas Lielupes ietekas jūrā ir vietas, kur pulcējas nūdisti – cilvēki, kas sauļojas un peldas kaili. «Reiz es nejauši kopā ar mazbērniem pie rokas iemaldījos šādā liedaga sektorā, un sajūta nebija no patīkamākajām,» stāsta pieredzējusī žurnāliste Daina Oliņa, kas 1987. gadā drosmīgi, ar ilustrācijām dzimumaudzināšanas jautājumus apskatīja pirmsskolas vecuma bērnu žurnālā «Zīlīte» un kurai diez vai kāds varētu pārmest nez kādu klīrību.
Modē nāk bālums
Ārste Lilita Caune atzīst, ka psihiatrija apskata daudz dažādu gadījumu, kas saistīti ar cilvēku vēlmi atkailināties sabiedriskās vietās. Taču, viņasprāt, mainās stereotips par veselīga cilvēka izskatu. Proti, agrāk skaists bija tas, kuram ir brūna, saulē iedegusi āda, beidzamajā laikā modē nāk bālums. Tam par iemeslu ir ļaundabīgā audzēja melanomas jeb ādas vēža izplatība. Šīs slimības risks ir bieža un ilga uzturēšanās saulē, kā arī pārmērīga solāriju apmeklēšana. Ārste atzīst, ka labāk savus plikumus atkailināt ēnainākās vietās. Vai pie tām varētu pieskaitīt lielveikalus? Laikam gan ne. Tomēr pagaidām modes tendences šajā virzienā nav īsti jūtamas.
Vāverītei ausis ārā
«Nu ir par traku! Nepietiek, ka dibena rievu var redzēt. Nu jau arī vāverītei ausis ārā!» izsaukusies kāda meitu māmiņa, kas vērīgi seko līdzi modei. Šķiet, populārā popzvaigzne Madonna ar savu skatuves tēlu radīja modi ar zemu uz pašiem gurniem sajoztiem džinsiem un topiņiem, kas lejasgalā sniedzas augstāk par nabu. Pats trakākais – ja zvaigzne šādi parādījās uz skatuves, tad viņas cienītājas, kas atrodas mūsu vidū, līdzīgā paskatā sāka staigāt ziemas spelgonī – īsa silta jaciņa, kas sniedzas tikai līdz pavēderei, bet džinsi jau parasti paliek tie paši – gan vasarā, gan rudenī, gan pavasarī, gan ziemā. Kā stāsta vecmeistare tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga, pirmie izmaiņas pamanījuši tērpu modelētāji. Dzīvība instinktīvi cenšas sevi pasargāt, un meitenēm, kuras aukstumā staigā ar plikiem vēderiem, pazūdot viduklis. Proti, tas apaug ar tauku kārtu. «Mana meita, kas strādā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, pirmajā brīdī teica: «Tas nevar būt! Taču tad pavēroja savas audzēknes un secināja – izmaiņas simts procentos gadījumu,» teic māksliniece.
Runājot par plikumu rādīšanu sabiedrībā, viņa piebilst, ka agrāk valdījis uzskats: ja tu atkailinies, tad skatam jābūt estētiskam. Pretējā gadījumā pārlaid pāri savai miesai viegli krītošu apģērba gabalu. Turpretī tagad, kad visādos veidos tiek audzināta tolerance pret savādo, savus plikumus rāda arī tie, kam uz miesas līgojās pamatīgas «riepas». Tu esi savādāks – tev par to nav jākaunas! Bet, ja kādu kas šķebina, nav jāskatās!
Deputāts pārkāpa etiķeti
Vai karstā laikā vīrietim īsās biksēs vajadzētu iet uz darbu birojā vai, piemēram, kārtot lietas pilsētas domē? Kā atzīst Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēja un arī režisore Elīna Apsīte, ir diezgan svarīgi prast nodalīt privāto no publiskā, kā arī to, kas piestāv jaunam un jau nobriedušam, gados vecākam cilvēkam. Savā lauku mājas pagalmā tu vari staigāt kaut pliks, un, ja iegriezies pilsētas domē kādu privātu darīšanu dēļ, arī šorti nebūtu peļami. Taču, dodoties uz sapulci kādā oficiālā iestādē, droši vien tāda vaļība būtu nepiedienīga. Kā zināms, savulaik mediju kritiku par etiķetes neievērošanu izpelnījās deputāts Gundars Valdmanis, kas šortos bija atnācis uz Saeimas sēdi. Ziedu salona saimniece Ilze Beire uzskata, ka būtiski svarīgi, kādā noskaņā cilvēks ir atkailinājies. Ja kāds to dara aiz gara laika un izrādīšanās, attieksme drīzāk ir negatīva. Turpretī viņa ievērojusi kādu muskuļotu fizkultūrieti, kurš gan vasarā, gan ziemā pa Raiņa ielu Jelgavā skrien, tērpies vienīgi sporta kurpēs un «pļūtenēs». Taču tas viņu neaizskarot, jo varot redzēt, ka cilvēks ir apskaužamā procesā un ar savu veselīgo dzīvesveidu pat aizrauj. Tas neesot gadījums, kad atsegts plikums varētu citus aizvainot.
Laiki mainās – tikumi arī
Uz rotaļīgu atkailināšanos īpaši ātri mēdz būt studenti. Amerikā to piekopj, uzņemot jaunus biedrus korporācijās, citreiz tā parādās kā nevardarbīga vienreizēja protesta forma. Apkopojot materiālus Latvijas Lauksaimniecības Universitātes septiņdesmit gadu vēsturē, nāca gaismā gadījumi, kad studenti ar bezbēdīgu skrējienu apkārt Jelgavas pilij atzīmēja priecīgu atkalredzēšanos jaunā mācību gada sākumā, cits pa auditorijas durvīm rādījis pliku dibenu pārlieku piekasīgam pasniedzējam. 1985.gada vasarā četri Pārtikas tehnoloģijas fakultātes vīri (zināmā mērā protestējot pret studentu iesaistīšanu prastos lauku darbos) pliki nomaršēja pa Līvbērzes poldera dambi vismaz četrus kilometrus. Toreiz viens no maršētājiem tika atskaitīts no augstskolas, turpretī mūsdienās, kā spriež marša dalībnieks inženieris Juris Tihānovs, tas drīzāk tiktu uztverts pozitīvi – kā slaveno «čipendeilu» šovs.
Leišmales pētnieks Žanis Skudra savos pamatīgajos pierakstos savulaik stāstīja par gadījumu 20.gadsimta sākumā, kad Lieldienās kāda meita aiz kauna ielēkusi akā tikai tādēļ, ka, šūpojoties svētku šūpolēs, viņai nokrituši svārki. Pētnieks piebilda, ka tas notika laikā, kad vīrieši un sievietes kopā pliki gājuši pirtī. Tautā iemīļotā un pēdējā laikā vairākos amatierteātros iestudētajā Jāņa Jaunsudrabiņa komēdijā «Jo pliks, jo traks» plikums pārnestā nozīmē saistās ar nabadzību un kredītu slogu. Taču, šķiet, teiciens dzīvo arī savu dzīvi un aicina iet ārpus ierastajiem rāmjiem, ieviest kaut ko inovatīvu un radošu.
