Apritējusi jau nedēļa, kopš pagājušās ceturtdienas vakarā visu Latviju pāršalca šausmīgā vēsts par traģēdiju Rīgā, kur iebruka veikala “Maxima” jumts, aiznesot vairāk nekā pussimts cilvēku dzīvības. Lai arī esam it kā samērā tālu prom no Rīgas, šī traģēdija aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem un vēl joprojām sāp. Sāp par to, ka bojā gāja nevainīgi cilvēki, sāp nolaidība… Protams, mēs neviens nezinām, kas ar mums kurā brīdī var atgadīties, taču domāju, ka nevie-nam nekad nevarēja ienākt prātā, ka mūsu mazajā Latvijā var pēkšņi sabrukt celtne. Tagad visa Latvija seko līdzi notikumu attīstībai un gaida traģēdijas izmeklēšanas rezultātus, jo vainīgajiem ir jāsaņem sods! Taču tas viss velkas tik ilgi… Skumjākais ir tas, ka sabiedrība jau ilgu laiku ir bijusi lieciniece tam, cik “labi” un “kvalitatīvi” viss tiek būvēts (lai piedod šoreiz tie, kas tiešām var likt roku uz sirds un pateikt, ka savu darbu ir paveikuši rūpīgi un pēc labākās sirdsapziņas), bet visi ir klusējuši un domājuši – gan jau viss būs kārtībā, gan jau nekas slikts nenotiks. Skumji, ka, dzenoties pēc bagātības, pēc varas, ir riskēts ar cilvēku dzīvībām. Šī traģēdija beidzot lika tam visam apstāties! Vismaz uz brīdi… Vakar par atkāpšanos no amata paziņoja premjers Valdis Dombrovskis, sakot, ka viņš tādā veidā uzņemas politisko atbildību par traģēdiju Zolitūdē. Bet vai to vajadzēja? Gribējās gan pēc iespējas drīzāk šādu soli sagaidīt no tiem, kas ir tieši atbildīgi par notikušo. Ceru arī, ka valdības demisija šobrīd nekļūs par aizsegu dažādu nebūšanu piesegšanai.
