Vasaras pilnbriedā, pašā liliju ziedēšanas plaukumā Lizumā skaistas jubilejas svin Velta Dambrova un Inta Vepere.
Savu mūžu raksturo Raiņa vārdiem
Ne velti lilijas ir Veltas mīļākie ziedi, citādāk jau nemaz nevar būt, ja tieši šajā laikā tiek svinēta dzimšanas diena. Šogad dzimšanas dienas skaitlis ir īpašs. Veltai aprit 80 gadi. Viņa, savu dzīvi raksturojot, saka īsi un kodolīgi: “Viss kas ir bijis – gan labs, gan slikts. Kā Rainis saka – visa dzīve ir pušu šķelta, puse ir pelēka, puse – zelta. Savukārt mīļākā dziesma man ir “Dzīvīte, dzīvīte, daudz tu gan solīji, maz tomēr devi.””
Velta ir dziedājusi ansamblī, spēlējusi teātri, braukusi ar, kā pati smej, mazu mašīnu – “zaporožecu”. “Ko tik nedarīju, kad biju jauna!” Kreņķis esot bijis tikai tas, ka tad, kad bijusi par šoferi šai mazajai mašīnītei, nevienu reizi viņu neesot apstādinājusi policija. Lai arī tagad Velta vairs nedzied, nespēlē teātri un arī ar mašīnu nebrauc, brīvā laikā neesot, jo viņa nav radusi dzīvot bez darba – gan pa dārzu jāparušinās, gan ēst jāpagatavo.
Viņa zina stāstīt, ka pirms 80 gadiem, kad nākusi pasaulē, bijusi tikpat karsta vasarā kā šī. Un viņai patīk, ka svētki iekrīt pašā vasaras viducī. “Katru gadu kopā ar tuviniekiem tie tiek svinēti. Šī nebūs diža jubileja. Svinēšu savā mājā, savā istabā,” saka Velta, piebilstot, ka katru gadu ciemiņi pie viņas ierodas ar lilijām. Arī savā dārzā viņai zied dažnedažādas lilijas, vienas no karaliskākajām puķēm.
Viņa ir uzticīga savai dzimtajai vietai, jo, kā pati atzīst, “kur tad vēl ir tik skaisti kā Lizumā, ja vēl tepat netālu ir Gauja”.
Ciemos nāk radi un draugi
Savukārt, kad “Dzirkstele” ierodas ciemos pie otras jubilāres Intas, kurai aprit 70 gadi, uz galda jau salikti gardi pašas cepti našķi un smaržo kafija, un tas nav nekāds brīnums, jo Inta pēc profesijas ir pavāre. Viņa nāk no Latgales. “Esmu īsta latgaliete. Latgalieši ir ļoti lustīga un sirsnīga tauta, tāda esmu arī es. Man jau kādreiz vīrs arī teica – “pati paliksi plika, atdodama otram visu”, bet nu tāda tā daba mums ir,” saka Inta.
Uz Lizumu viņa atnāca laikā, kad tur atvēra jaunu ēdnīcu, kur sāka strādāt par mācekli. Un te arī palika.
Svētku dienā parasti ciemos ierodas radi un draugi. Inta atceras laiku, kad apritējuši 50 gadi, jo tie gan tika svinēti ar vērienu. “Bārā bija liela balle, ar mūziku. Dejojām kā traki. Meita šogad gribēja rīkot lielākas svinības, bet es teicu, ka negribu nekur laukā no mājas,” stāsta jubilāre.
Ikdienu krāsaināku Intai padara rūpes par kanārijputniņu Vilnīti Čirīti un sesku meitenīti Čiepiņu, kuri cīnās par savas saimnieces uzmanību. “Redz, kā ir ar dzīvniekiem. Abi nevar satikt, ir greizsirdīgi. Ja man putns uzlaižas uz pleca, sesku meitene paliek vai traka, savukārt, kad sesku meitene man ielien klēpī, putns brēc pa visu dzīvokli,” smaidot stāsta Inta.
