Pelēkajās debesīs cits aiz cita slīd mākoņu kuģi. No tiem pret zemi sitas dzēlīgas lietus lāses, bet Gulbenes Lazdu ielas veco koku galotnes vaid un lokās spēcīgajos vēja roku skāvienos.
Pelēkajās debesīs cits aiz cita slīd mākoņu kuģi. No tiem pret zemi sitas dzēlīgas lietus lāses, bet Gulbenes Lazdu ielas veco koku galotnes vaid un lokās spēcīgajos vēja roku skāvienos. Tās zina, ka neviens nežēlos. Izturēt vajadzēs pašām. Pār logu rūtīm krellēs virknējas lāšu pērles. Tāpat kā asaras tās nožūst pašas.
Kaut kur tālumā kāds spēji aizsit ārdurvis, bet aiz sienas klusi ieraudas bērns. Sieviete mierīgi noslidina aizkarus ierastajā vietā un nesteidzīgi atlaižas krēslā no laukakmeņiem būvētā kamīna priekšā. Te ir silti, droši un mājīgi, bet kā jūtas viņš sabangotajā jūrā tālu prom no mājām?
“Jūrnieka sieva nevar atļauties būt sievišķīga,” saka Edīte Siļķēna, kura ir ne tikai Gulbenes Tautas teātra režisore, bet māte trīs bērniem un sieva vecākajam matrozim Aivaram, kurš jūru sauc par savu otro ģimeni, jo viņam darbā uz kuģa paiet lielākā gada daļa.
– Kāda tavā izpratnē ir sievišķīga sieviete?
– Manā izpratnē sieviete var būt sievišķīga tad, ja viņai vienmēr blakām ir vīrietis, jo tad viņa var atļauties likt lietā visas sievišķīgās viltības un noslēpumus. Aiz viņa pleca sieviete jūtas drošībā un pasargāta. Manā dzīvē tā nav, bet es pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Paldies Dievam, ka tā. Saprotu, ka arī vīram jūrniekam nav viegli. Vairākkārt ar Aivaru esam runājuši par to, ka viņš retāk ir mājās nekā jūrā. Tāpēc kopdzīve ir relatīvi īsa un maza – daži mēneši gadā.
– Vai kādreiz pieļāvi, ka vīrs varētu būt jūrnieks?
– Jaunībā izlēmu, ka būšu kultūras darbiniece, un toreiz, raugoties uz kolēģiem, domāju, ka neviens normāls vīrietis neprecēs kultūras darbinieci. Tagad viss ir demokrātiskāks, bet manā jaunībā pastāvēja uzskats, ka sievietei jāgatavo vakariņas, jāsagaida vīrs no darba, jāaudzina bērni, jābūt mājās sestdienās un svētdienās. Kultūras darbiniekam – vakaros mēģinājumi, darbs arī brīvdienās. Toreiz jokojot teicu, ka man jāprecas ar jūrnieku, tad būs ideāls variants – es – darbā, viņš – jūrā. Dzīvē joks pārvērtās par realitāti. Ir patiesība, ko der ielāgot, ka, pirms tu kaut ko vēlies, padomā, vai patiesi to gribi.
Kad Aivars pēc četriem, pieciem mēnešiem atgriežas mājās no jūras, saku, ka tagad ģimenes galva ir viņš, bet es mēnesi, ko viņš pavadīs krastā, ne par ko nedomāšu un nerūpēšos. Realitātē tā nenotiek, jo vīrs tik ilgi bijis projām, atrazdamies šaurā cilvēku lokā, ka ir pelnījis atpūsties, satikties ar draugiem. Viņam nepieciešams sajust dzīves garšu, atgūt nokavēto. Psiholoģiski esmu pie tā pieradusi.
Man daudzi jautā, kā es to spēju, bet tāluma atšķirtība spēj cilvēkus vienot garīgi, jo sīkas problēmas un lietas kļūst nebūtiskas. Dzīvojot kopā ikdienā, par sīkumiem mēs noteikti uzķertos kā uz adatām. To būtu tik daudz, ka beigās tie pārvērstos par ezi. Atšķirtība piešķir vērtību lielām lietām. Divas nedēļas pirms došanās jūrā Aivars beidzot atkal ir mājās, ģimenē. Es to saprotu. Tas ir jauki.
Kad Rīgā dzima meita Undīne, Aivars vēlējās būt mājās, bet viņa kuģi Āfrikā arestēja un vīrs nepaspēja atbraukt, lai cik ļoti vēlētos. Tādās reizēs man nekas cits neatliek, kā pieņemt situāciju, kāda tā ir, jo izvēles nav. Esmu sapratusi, ka labāk ir pieņemt jebkuru situāciju un apkārt redzēt gaišumu. Patiesībā man apkārt vienmēr bijis daudz jauku cilvēku, radu un draugu. Tad šķiet, ka nav par ko bēdāties.
– Tavuprāt, tālums mīlestībai palīdz, to padarot stiprāku?
– Mīlestībā tāpat kā jūrā jābūt paisumam un bēgumam. Esot tālumā, tu otru cilvēku vairāk mīli nekā tad, kad viņš tev ir blakām katru dienu. Mīlestība nav viegls jēdziens. Katru gadu es kļūstu emocijām bagātāka un spējīga mainīties. Vienā gadā man gribas, lai mīlestība būtu kā vējš, otrā, – lai tā ir kā miers un klusums, kad tikai ārēji šķiet, ka nekas nenotiek.
Es vienmēr domāju par otru cilvēku. Arī tad, kad braucam pavadīt vīru uz lidostu, apzinos, ka Aivaram ir vēl grūtāk aizbraukt, īpaši – redzot asaras meitas acīs. Tāpēc es cenšos būt stipra, jo tāda ir realitāte. Salūztu, kad vīrs ir aizbraucis, jo cilvēkam ir raksturīgi sevi žēlot. Pirmā diena bez Aivara ir vislielākā sevis žēlošana. Tad atļaujos paraudāt, klausos mūziku, lasu.
Ja pēc šķiršanās sākumā ir tukšuma sajūta, tad pirmajās atkalredzēšanās dienās man ir jāpierod, ka Aivars vispār ir. Jāpierod, ka dzīvoklī ir vēl viens cilvēks, kam ir savas tiesības uz šķīvi, gultu, vannas istabu un citu. Atrodos it kā starp diviem punktiem – “pierast” un “atradināties”. Tas spēj izjaukt ierasto ikdienas dzīves ritmu. Visvairāk es to izjūtu, ja saņemu ziņu, ka Aivars būs mājās konkrētā dienā, bet kuģis ostā ienāk ar dažu dienu nokavēšanos. Ģimenē par svētu uzskatām otra cilvēka sagaidīšanu mājās.
– Vai esi domājusi par to, ka tava dzīve varētu veidoties citādāk?
– Laikam esmu kļuvusi nesievišķīga, jo neesmu pieradusi, ka man blakām ir vīrietis. Nevaru noliegt, ka esmu domājusi par to, kā būtu, ja viss būtu citādāk. Protams, gribas plecu, uz kura atbalstīties grūtā brīdi, nolikt galvu. Saprotu – nav. Iekšēji izrunājos ar sevi un dzīvoju tālāk.
Manī ir stipra pārliecība, ka cilvēkam ir liktenis, kuru nav iespējams mainīt, un notiekošais ir nenovēršams. Cenšos nedomāt neko sliktu, jo dzīvē nekas nav veidots pēc viena modeļa. Kad vīrs pirmo reizi gāja jūrā, man bija bail, bet ar laiku uztraukums pāriet. Galvenais, ko cenšos ievērot – nestāstīt Aivaram sliktas ziņas, kamēr viņš atrodas jūrā, jo jūrnieku emocionalitāte ir sakāpināta. Viņiem nav viegli. Dažkārt gribas par kaut ko pažēloties, bet tad es iedomājos par Aivaru. Viņam nav kur aiziet – apkārt jūra. Vīrs man tāpat neko nevar palīdzēt. Vienīgi es spēju palīdzēt viņam nenervozēt. Atgriežoties mājās, viņš uzzina problēmu, bet tad tā jau ir ar laika noilgumu un bieži vien vairs nav aktuāla.
– Cik liela nozīme ir uzticībai?
– Vīriešiem, īpaši jūrniekiem, tas ir ārkārtīgi sakāpināts jēdziens. Arī Aivaram esmu teikusi, ka tad, ja cilvēkam ir ko darīt, ir māja, darbs, normāla un sakarīga domāšana par to, ka dzīve ir tāda, kāda ir, problēmu nav. Atsaucot atmiņā jaunību, atceros, ka arī tad daudziem šķita, ka kultūras darbinieces ir vieglas uzvedības sievietes. Tagad es par tādām uzskatiem vairs neuztraucos. Tāpat kā ir mednieku stāsti, tāpat ir arī jūrnieku stāsti. Par ko viņi visvairāk runā – par sievietēm, par to, kādas viņas ir. Ja kāds jūrnieks ar sievu izšķiras, tad visi uzskata, ka tas noteikti ir neuzticības dēļ, lai gan šķiršanās iemesls ir citas problēmas. Tikai neuzticības piesaukšana ir vieglāk rodamais iemesls.
– Ko bērniem nozīmē tēvs jūrnieks?
– Viņi Aivaru ļoti gaida mājās, jo ar tēvu ir saistītas dažādas vēlmes. Kamēr tētis ir jūrā, var kaldināt dažādas vēlmes, pēc daudz kā ilgoties, cerot, kad viņš būs mājās, tās piepildīsies. Ja es kaut aizliedzu un saku, ka varbūt tas nebūs labi, viņi man iebilst, ka varbūt tētis… Es ļauju bērniem sapņot un iedomāties, ka tētim rokās ir burvju nūjiņa.
Mēs joprojām rakstām Aivaram vēstules, lai gan tagad ir modernas iespējas sazināties, izmantojot internetu, tomēr man šķiet, ka vēstule ir personiskāka saruna.
Reizēm ir tā, ka ļoti vēlos, lai vīrs būtu blakus. Ir gadījies, ka Aivara nav mājās, piemēram, Ziemassvētkos. Protams, viņa pietrūkst un ir tā, ka negribas neko, bet stimulatori vienmēr ir bērni, es nevaru viņiem laupīt svētku prieku. Ja es būtu viena pati, iespējams, neko nesvinētu, jo svētku sajūta manī nerodas, kad to norāda kalendārs. Tā atnāk negaidīta.
– Vai Aivara atgriešanās arī ir svētki?
– Noteikti. Tad gribas labi izskatīties, izveidot frizūru un tamlīdzīgi, lai viņam būtu patīkami atgriezties. Esmu sapratusi, ka vīram jūra ir viss, viņš neprot sevi citādāk realizēt. Lai gan Aivaram kā ikvienam īstenam jūrniekam šķiet, ka viņš vēl dažus gadus strādās uz kuģa, sapelnīs lielo naudu un tad kaut ko mainīs. Zinu, ka tā nebūs, bet cilvēkam vienmēr vajag par kaut ko sapņot.
– Kāds ir tavs ieteikums meitenei, kura grasās kļūt par jūrnieka sievu?
– Viņai vajadzēs būt garīgi stiprai. Vienalga, vai tas ir jūrnieks, tālbraucējs šoferis vai citas profesijas pārstāvis, ir būtiski, lai divi cilvēki saprastu, vai viņi ir vai nav vajadzīgi cits citam. Esot jūrnieka sievai, šo patiesību iespējams saprast ātrāk.
Es jokojot esmu sacījusi Aivaram, ka mēs uz laiku varētu mainīties vietām. Kad vīra kuģis stāvēja Klaipēdas ostā, biju aizbraukusi viņu apciemot un pārliecinājos, ka uz kuģa ir ideāli apstākļi, praktiski nav nekādu problēmu, tāpēc saprotu Aivara izteikumu, ka sauszemes problēmas esot apnicīgas. Protams, skatīt pasauli būtu interesanti, bet mana vieta ir kultūras jomā. Žēl, ka īpaši mazpilsētā es aizvien vairāk izjūtu cilvēku garīgās un kultūras dzīves nevajadzību. Skumji. Tomēr tas neļauj apstāties pie paveiktā. Ir jātiecas tālāk.
– Ar ko saistītas tavas režisores ieceres?
– Es ārkārtīgi mīlu savus aktierus un jūtu, ka viņiem ir vajadzība kaut ko darīt, jo tikai darbībā mēs viens otram atklājamies un palīdzam. Viena no manām lielākajām iecerēm ir savā interpretācijā iestudēt Rūdolfa Blaumaņa lugu “Skroderdienas Silmačos”. Kādreiz teicu, ka nekad šo lugu neiestudēšu, bet nekad nevajag sacīt “nekad”. Ilgus gadus neesam strādājuši pie brīvdabas izrādes, tāpēc tas būs interesanti.
– Vai tu ieteiktu katrā ģimenē izbaudīt atšķirtības brīžus?
– Laikam tas būtu labi, ja uz neilgu laiku vīrs un sieva būtu šķirti, jo tikai tad iespējams pa īstam novērtēt savstarpējo attiecību un mīlestības stiprumu, to, cik svarīga ir abpusēja sapratne un uzticēšanās.
