Pēc šausminošajiem notikumiem Krievijā, kad trīs minūšu laikā nogrima pasažieru kuģis “Bulgārija” un vairāk nekā 100 pasažieru gāja bojā, tostarp ļoti daudz bērnu, uz sarunu “Dzirkstele” aicināja novadnieku, kuģa kapteini Arti Ozolu. Artis par kapteini jau kļuvis 29 gadu vecumā, tad viņš bijis jaunākais kapteinis Eiropā. Pats gan par to tikai pasmaida un saka, ka tagad diezin vai vairs ir jaunākais, jo strādā par kapteini uz tankeriem jau gandrīz sešus gadus. Pašlaik gan viņš neiet jūrā, bet strādā zviedru kompānijā, atbild par kuģu drošību, veic iekšējos auditus, pārbaudes, risina problēmas saistībā ar kuģošanu. Artis atzīst, ka ir liela atšķirība, vai būt par tankera, kas pārvadā naftas produktus, vai pasažieru kuģa kapteini.
– Kur tad tā atšķirība?
– Piekrītu tiem, kas saka, ka vissliktākā krava ir pasažieri, jo katram ir kaut kādas vajadzības, nepieciešamības. Ja uz kuģa ir pasažieri, tad jārēķinās, ka varbūt kāds ir slims, sievietes stāvoklī, un nekad nevar paredzēt, kas var notikt brauciena laikā. Piemēram, kāds var pārlēkt pāri bortam. Tik daudz kas var notikt! Un to nevar prognozēt. Protams, arī pārvadājot kravu, daudz kas var notikt, bet šeit prognozējamība tomēr ir krietni augstāka. Bet ko var prognozēt ar pasažieriem, kuri izklaidējas un kuriem, protams, nav saprašanas no jūrniecības? Uz tirdzniecības kuģiem, tankeriem atrodas tikai profesionāļu komanda, kas zina, ko kurā brīdī darīt. Tankeriem ir papildu uzraudzība gan no naftas kompānijas puses, gan ostas, līdz ar to drošības līmenis ir augstāks. Es jūtos droši, būdams jūrā. Protams, ir bijuši nelieli starpgadījumi arī uz mana kuģa, proti, nelieli ugunsgrēki, bet tie laikus ir tikuši novērsti, bet ar dramatiskām sekām nekas nav noticis.
– “Bulgārijai” citi kuģi avārijas brīdī pagāja garām?
– Neesmu tik smalki izpētījis un lasījis par šo konkrēto gadījumu, bet nekad jau nenotiek tā, ka cits kuģis paiet garām un nesniedz palīdzību, bet situācijas var būt dažādas. Traģēdijas brīdī kuģis var nogrimt laikā no pāris minūtēm līdz stundām. Ziemā bija gadījums, kad no kruīza kuģa Baltijas jūrā pārkrita kāds pasažieris pār bortu un noslīka. Ja negadījumu pamana uzreiz, tad kuģis pēc 7 līdz 10 minūtēm var būt atpakaļ tajā vietā, kur cilvēks nokrita. Ziemas laikā pie nulles grādiem teorētiski cilvēks pēc 20 minūtēm var zaudēt samaņu. Bet, piemēram, kad grima “Titāniks”, pagāja 110 minūtes, gandrīz divas stundas, un 1000 cilvēki ūdenī vēl bija dzīvi un tika izglābti. Tātad var secināt, ka gandrīz pēc divām stundām cilvēki vēl var būt izdzīvojuši. Ja ir jāglābj cilvēki, tad variantu nav – ir jāiet un jāglābj.
Man gan bija gadījums, kad redzējām, ka deg jūrā cits kuģis. Sazinoties ar glābšanas koordinācijas centru, man teica doties tālāk prom, jo, tā kā es pārvadāju naftas produktus, nevarēju doties palīgā, jo varēju apdraudēt savu kuģi.
Ir bijis, ka sliktu laika apstākļu dēļ apmēram uz 8 stundām esmu aizkavējis iziešanu jūrā, jo jādomā ne tikai par savu dzīvību, bet arī par savu komandas locekļu dzīvībām.
– Kā jūties, dzirdot par kādu kārtējo traģēdiju jūrā?
– Protams, es par to domāju, bet cik lielā mērā? Laikam ne pārāk. Kad esmu mājās, cenšos atpūsties. Bet darbā, protams, mēs parasti izvērtējam glābšanas darbus. Kā, piemēram, glābšana tika organizēta un vai tā veikta pareizi, un kādu tieši mēs, kapteiņi, ieguldījumu varam dot. Cenšamies palīdzēt, ja ir kaut kas vajadzīgs, arī ar padomiem.
– Atceries savu pirmo savu braucienu jūrā?
– Tas bija 1992.gadā ar zvejas kuģi. Zvejojām zivis Baltijas jūrā. Uz zvejas kuģa man nekāds labais priekšstats neradās. Nākamais brauciens jau bija uz liela zvejas kuģa. Bijām kādi 95 cilvēki. Zvejojām pie Kanādas. Pēc šī reisa nolēmu vairs jūrā neiet, jo, pirmkārt, pusgadu neredzējām krastu, otrkārt, tikai reizi nedēļā varēja ieiet dušā, jo uz kuģa nespēja saražot pietiekami daudz ūdens visai ekipāžai, un, tā kā mēs bijām ierindas sastāvā, tad mums, protams, tādu privilēģiju – iet katru dienu dušā – nebija. Darbs arī bija mežonīgs. Astoņas stundas bija jāstrādā, astoņas varēja atpūsties, un tā pusgadu no vietas, neskatoties, diena vai nakts. Tad es nodomāju – nu nē, šādu darbu es negribu.
Bet pēc tam, kad iestājos Jūras akadēmijā, strādāju praksē uz tankera, un tad jau sāka palikt interesantāk. Strādāju arī uz pasažieru kuģiem, konteinerkuģiem, bet izvēlējos palikt uz tankeriem. Likās, ka tur vairāk notiek darbība. Esmu kuģojis zem Zviedrijas, Norvēģijas un Dānijas karoga.
Kaut gan tagad būtu interesanti būt par kapteini uz pasažieru kuģa. Jāatzīst, ka sākumā, vadot kuģi, bija nevis bailes, bet nedrošības sajūta.
– Kā tad kļuvi par kapteini?
– Par kapteini var kļūt, kad tevi rekomendē un iesaka citu kuģu kapteiņi. Ar mani tā notika. Kapteinim jābūt ar augstu atbildības sajūtu, jāprot pieņemt ātrus un pareizus lēmumus, jābūt nosvērtam. Kapteinim jābūt gan mācītājam, gan psihologam savai komandai.
– Kā izlēmi savu dzīvi saistīt ar ūdeņiem?
– Vairāk tas bija tāpēc, ka mums te, Gulbenē, nav jūras. Atceros, arī drauga krusttēvs gāja jūrā, tad viņš atveda košļenes no ārzemēm. Mēs jau tajā laikā bijām iesprostoti Padomju Savienībā, dzīvojām kā ieslodzījumā, bet, šo redzot, man likās, ka ir iespēja kaut ko redzēt un apceļot pasauli.
Kopā mācījos astoņus gadus, no tiem trīs – Jūrskolā un piecus – Jūras akadēmijā. Atnākot uz akadēmiju no Jūrskolas, man jau bija jūrniecības zināšanas. Bet tiem, kas nāca no vidusskolas uz akadēmiju, tādu nebija, tāpēc jau brīžiem likās, ka mācāmies vienu un to pašu. Bija jāmācās augstākā matemātika, fizika, ķīmija, ekonomika. Diplomā man ir ierakstīts, ka esmu inženieris – kuģa vadītājs.
Man liekas, ka tagad vairāk ir tādu cilvēku, kas grib iet jūrā. Varbūt tāpēc, ka ir krīze un cilvēki neredz, ko citu varētu darīt. Treknajos gados daudzi aizgāja no jūras, lai strādātu celtniecībā, tagad grib atgriezties pie mums, bet ir jāatjauno kvalifikācija. Tad cilvēki lūdzas, lai viņus palaiž vieglāk un pažēlo, bet es to neatbalstu. Ja neko nezini, uz kuģa nav vietas. Kuģis nav tā vieta, kur var strādāt, kā pagadās. Nekad neesmu atbalstījis nopirktus diplomus, jo tās ir mūsu dzīves un arī dzīvības. Šajā jomā ir jāstrādā profesionāļiem.
– Kapteiņi arī slimo ar jūras slimību?
– Protams. Citi visu dzīvi slimo, bet tāpat iet jūrā. Īpaši, ja kādu ilgāku laiku neesmu bijis jūrā un pirmajā dienā, ejot jūrā, tiec vētrā, nejūtos labi. Ir jau arī zāles pret šo vainu. Ja, piemēram, ir jāizmanto glābšanas laivas, tad, pirms kāpjam laivā, sākumā noteikti ir jāiedzer zāles pret jūras slimību, tikai tad var kāpt, jo laivā šūpo daudz vairāk, bet modrību zaudēt nevar. Ir jābūt formā.
– Kur ir drošāk – uz ūdens vai gaisā?
– Protams, ka uz ūdens. Vismaz var saprast, kas notiek. Bet ko gaisā? Ja lidmašīna krīt, tad tā krīt. Variantu nav. Uz ūdens vismaz ir glābšanas ierīces, ir plosti, kuģi, kas var atnākt palīgā. Lidmašīnās, ja lido pāri okeānam, iedod tev glābšanas vesti, bet, ja tu netiec plostā, ko tā dod?
– Kad dosies nākamajā reisā?
– Jau vairāk nekā pusgadu neeju jūrā un vēl nezinu, kā darīšu tālāk. Tas man ir aktuāls jautājums, jo nevaru vēl īsti saprast, kas man ir tuvāks – iet jūrā vai strādāt ofisā. Ejot jūrā, mans režīms ir šāds – mēnesi esmu jūrā, mēnesi mājās. Šogad vēl būs tā, kā ir, tad nākamgad arī skatīšos.
