Liene Didriksone, mamma vienam bērnam, dzīvo Lejasciema pagastā: Var jau būt, ka pabalstu palielināšana kaut kādā mērā var uzlabot demogrāfisko situāciju, bet vai līdz galam – es šaubos. Labi, pabalsti būs, kamēr bērns ir pavisam mazs, un tas, protams, būs atspaids, bet ko darīt, kad viņš sāks iet bērnudārzā vai skolā? Aug bērns un palielinās arī vajadzības, līdz ar to arī izdevumi. Bērns taču nepaliek visu laiku gadu vecs! Un jāņem vērā arī mūsu dzīves straujums, bērnu aktivitāte un tas, ka viņi ir kaut kā jācenšas nodarbināt. Ir labi, ja skolā ir iespēja par brīvu apmeklēt pulciņus, bet ir arī tādas aktivitātes, kur nepieciešams papildu finansiālais ieguldījums. Pabalstu palielināšana, manuprāt, ir tikai tāds viens solis, bet būtu jādomā daudz plašāk. Ir tāda sajūta, ka valdība šobrīd ķeras klāt pēdējam salmiņam. Jūs, vecāki, mums prasāt, labi, mēs jums iedosim, varbūt kādu brīdi jūs neko neteiksiet. Bet varbūt būtu jāpalielina arī astoņi lati – ko tad bērnam var nopirkt par astoņiem latiem mēnesī? Protams, es saprotu, mēs visu nevaram uzgrūst valstij un tikai lūgt pabalstus, mums arī pašiem ir jāstrādā un jāpelna. Bet šķiet, ka citās valstīs tomēr vairāk domā par ģimenēm ar bērniem. Mums ģimenēs, kur aug vairāki bērni, vecāki reizēm pat strādā trijos darbos, lai tikai nodrošinātu iztiku, bet tas taču nav normāli. Ja vecākiem nav laika bērna audzināšanai, kāda tad var būt runa par normālu un veselīgu sabiedrību?
Vija Pušķe, Gulbenes pilsētas 3. pirmsskolas izglītības iestāde “Auseklītis” vadītāja:
Manuprāt, pabalstu palielināšana nekādi neatrisinās demogrāfijas problēmas. Var jau saprast, ka visam, protams, naudas uzreiz nepietiks, un ir jāpriecājas, ka pieliek kaut vai mazumiņu, bet tas ir tik īslaicīgi. Tad ir jādomā arī, kā tālāk atbalstīt vecākus, kā saņemt bezmaksas izglītību, bet vai tas tā būs? Vecākiem taču nav šīs naudas arī pēc tam, lai varētu nodrošināt bērnam visu nepieciešamo. Ja miljonu mantojis neesi, ir stipri jādomā, ko darīt ar savu dzīvi. Ko tad vecāki bērnam pēc tam var iedot pūrā? Un cik daudz cilvēku aizbrauc prom, un viņi arī turpinās braukt prom. Bet valdība neredz pašu problēmas būtību. Viņi tik priecājas, ka var saņemt nodokli no azartspēlēm, no ātrajiem īsziņu kredītiem, bet nesaprot, ka tieši tādēļ visa mūsu jaunatne arī aizbrauc. Un, ja jaunie cilvēki aizbrauc, kāda var būt runa par demogrāfijas problēmu risināšanu? Ja runājam par programmu, ar kuras palīdzību mēģinās atgriezt aizbraukušos, tā pati par sevi nav slikta, ir tiešām jādomā, kā tos cilvēkus atgriezt, bet daudz vairāk tomēr ir jādomā par tiem, cilvēkiem, kas vēl ir šeit. Jo tad, kad arī šie cilvēki aizbrauks un sapratīs, ko algas dienā nozīmē garša, būs vēl sliktāk. Man ir zināmi daudzi jauni cilvēki, kas ir devušies prom uz ārzemēm un diez vai atgriezīsies. Viņi saka, ka grib mājās un tā tālāk, bet grib arī dzīvot, nevis izdzīvot, jo dzīve ir tikai viena.
Adīna Andževa, no Jaungulbenes, izaudzinājusi 10 bērnus:
Bērni ir nevis tikai jāpiedzemdē, bet pēc tam ir arī jāizaudzina un jāizskolo. Kāds labums, ja viņi netiek izskoloti un pa dzīvi sitas kā mācēdami? Astoņi lati mēnesī ir smiekla nauda, ko pa to var nopirkt? Bet bērnam taču ir jāpērk drēbes, jāpabaro viņš! Tieši tāpēc arī vecāki baidās. Labi, ja ir pašiem sava saimniecība, kā tas ir mums, un var izskolot bērnus, bet ir cilvēki, kam tā nav. Diemžēl tādēļ arī ir tik daudz bērnu, kas tiek palaisti pasaulē pabalstu dēļ, bet pēc tam par viņiem neviens nerūpējas. Un kāda tad nākotne sagaida mūsu valsti, kāda būs mūsu sabiedrība? Bet normālās ģimenēs bērni nedzimst, jo vecākiem nav naudas, lai bērnam nodrošinātu visu nepieciešamo.
Manuprāt, valdībai vajadzētu domāt arī par to, kā atbalstīt jaunās ģimenes ilglaicīgi, nevis tikai, kamēr bērns ir zīdaiņa vecumā, veidot kaut kādas atbalsta sistēmas, dot atlaides. Arī daudzbērnu ģimenēm diemžēl nav nekāda atbalsta. Un, piemēram, desmit bērnus nav viegli izaudzināt – zinu to no savas pieredzes. Atnācu pēc darba mājās un tad ķēros klāt mājas darbiem, pa naktīm mazgāju drēbes un tā tālāk. Mani vecākie bērni jau ir lieli, arī viņiem ir bērni un zinu, kā viņiem veicas, lai nodrošinātu saviem bērniem pienācīgu dzīvi. Bērni taču ir mūsu nākotne! Kas tad mūs sagaida pēc gadiem piecdesmit? Ja bērni nedzims, tad nebūs arī mūsu Latvijas, sanāks te iekšā sveštautieši, bet latviešu tauta būs vienkārši izmirusi.
