Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Gulbenes daļas komandieris Vijārs Griķis ugunsdzēsējos strādā 23 gadus. Viņš “Dzirkstelei” stāsta, ka kopumā Gulbenes daļā strādā vairāk nekā 30 darbinieki, pēdējos gados tāpat kā citās iestādēs ir notikusi štatu samazināšana.
Kūlas laikā – pat 19 izsaukumi diennaktī!
Viens no saspringtākajiem ugunsdzēsējiem ir kūlas laiks, bet vasarā – mežu ugunsgrēki. Savukārt, ja ir mierīgāks periods un izsaukumu nav, tad ugunsdzēsējiem notiek mācības, treniņi, tiek darīti dažādi saimniecības darbi, veikta apkope autocisternām. Gulbenes daļai ir piecas autocisternas, kurās ietilpst no 2,5 līdz 3 tonnām ūdens.
V.Griķis atceras, ka pirms dažiem gadiem kūlas laikā uzstādīts rekords, proti, ugunsdzēsēji devušies uz 19 izsaukumiem. Savukārt viens no pēdējiem traģiskākajiem ugunsgrēkiem bija pērn Līkajā ielā Gulbenē, kad bojā gāja divi cilvēki. Diezgan bieži tiek saņemti izsaukumi, kad iedzīvotāji zvana, redzot, ka no kaimiņa dzīvokļa loga veļas dūmi, bet izrādās – kaimiņš aizmidzis un katls piededzis. “Tāpēc iesakām nopirkt lokālos signāldevējus, vismaz virtuvē. Tas noskan, un cilvēki pamostas, jo cilvēkam aizmiegot oža zūd. Un notiek tā, ka cilvēks nevis sadeg, bet gan dūmos saindējas un nosmok,” stāsta V.Griķis.
Ir arī tādi izsaukumi, kad kaimiņi ziņo par mājās atstātiem un ieslēgtiem maziem bērniem vai veciem cilvēkiem. Pagājušajā nedēļā pat ir bijis izsaukums, kad tantei gados bija problēmas ar slēdzeni. “Kaimiņi mūs izsauca, palīdzējām tantei tikt ārā no mājas,” saka V.Griķis.
Pieredze liecina, ka pilnmēnesī zvanu ir daudz vairāk. Šopavasar pat atskanējis zvans par zalkšiem pilsētā. “Protams, aizbraucām, bet zalkšu nebija.”
Problēma – valstī dažādas vietas ir nosauktas vienādi
Šobrīd izsaukumi tiek saņemti centralizēti Valmierā vai Rīgā un tad tiek ziņots Gulbenes daļai. Uz ugunsgrēku parasti izbrauc līdz pieciem cilvēkiem, maksimums seši. Ja ir liels ugunsgrēks, tad palīgā tiek sūtīti ugunsdzēsēji arī no blakus novadiem.
“Ir, protams, noteiktas Ministru kabineta normas, cik ilgā laikā jāierodas notikuma vietā pilsētā vai novadā, bet viss jau nav tik vienkārši. Tas ir atkarīgs, kā paziņo. Cilvēkiem citreiz ir problēmas ar vietas nosaukšanu, nepareizi izstāsta, kur, piemēram, ir ugunsgrēks. Domā, ka ikvienam ugunsdzēsējam ir jāzina, kur atrodas ikviena viensēta. Pilsētā ir vienkāršāk. Problēma ir tāda, ka valstī dažādas vietas ir nosauktas vienādi, piemēram, ir daudz Ozolkalnu. Reizēm izrādās, ka ugunsgrēks notiek pavisam citā Ozolkalnā,” saka V.Griķis.
Sāp cilvēku pārdzīvotās nelaimes
Ugunsdzēsējs ar vairāk nekā 17 gadus stāžu Ivo Mazūrs pieredzējis dažādus ugunsgrēkus. “Ugunsgrēka laikā es atslēdzos no visa un ne par ko citu nedomāju, kā tikai par savu tiešo pienākumu. Daru savu darbu. Smagāk ir pēc ugunsgrēka, kad esmu atbraucis un visu pārdomājis. Žēl cilvēku, kuri ir cietuši, tā taču ir liela nelaime, ja viss nodeg. Tas arī mums ir sāpīgi. Lai arī esi centies un skrējis un darījis visu iespējamo. Ir gandarījums, ja esam izglābuši cilvēkus. Par laimi, tik bieži mūsu novadā nenotiek traģiski ugunsgrēki, bet, protams, tādi ir bijuši. Ir bijis, kad izbraucam arī uz maldu zvaniem,” stāsta I.Mazūrs. Arī V.Griķis piebilst, ka palaikam tiek saņemti maldu zvani. Ākstās gan bērni, gan pieaugušie.
