Pilns dzīvoklis ar mantām, kuras savāktas izgāztuvē – šādi skati redzēti ziņu sižetos, kuros kaimiņi sūdzas par neciešamo smaku. Tā, protams, ir galējība un liecina par novirzi no normas, apstiprina psihoterapeits Agris Palkavnieks. Mantu krāšana līdz zināmai robežai nav nekas slikts. “Lietas cilvēkiem saistās ar nozīmīgiem pārdzīvojumiem, tās sniedz drošības sajūtu. Visgrūtāk šķirties no mīļām, bet nolietotām lietām ir veciem cilvēkiem un bērniem. Šo lietu izmešana nozīmē zaudēt daļu no sevis,” pauž psihoterapeits. Tādēļ vecākiem ir grūti pierunāt bērnus izmest salūzušās rotaļlietas. Bērns mantai ir tik ļoti pieķēries, ka viņam netraucē skrambas vai kādas detaļas trūkums. Vissliktākais, ko šādā gadījumā vecāks var izdarīt, – izmest mantu laukā pa kluso. Tāpat būtu “grēks” izmest laukā vecmāmiņas mīļāko halātiņu, kurš pavisam izbalējis un kuru rotā ielāpi.
Atbrīvojas pa kluso
Psihoterapeita ieteikumu – atbrīvoties no vecajām mantām tikai ar īpašnieka piekrišanu – dzīvē ir gadījies pārkāpt daudziem.
“Pazīstu cilvēku, kurš neko, pilnīgi neko nevar izmest. Tas ir bēdīgi, sieva nocīnījusies, pat lielos konteinerus nesen pasūtīja pa kluso. Kad vīrs uzzināja, teica, ka šķirsies, ja kaut kas tiks izmests. Sieva par šo jautājumu ir runājusi ar psihologu. Visticamākā versija – bērnības trauma, jo vīrs ir no trūcīgas ģimenes, pēc tam dzīvojis bērnunamā, kur viņam nekas savs nav piederējis. Lai to kompensētu, viņš tagad grib savākt visu, lai nekā netrūktu,” pastāsta Lita. “Esmu pa kluso no vīra izmetusi vīra noplēstos kreklus, bērnu salauztās mantas, bet pēc tam dabūjusi brāzienu, ka tā ir necieņa pret viņiem. Tāpēc cenšos tā vairs nedarīt. Ceru, ka spēšu viņus pārliecināt – lietas, kas gadiem stāv neaiztiktas, tiešām nav nepieciešamas,” pieredzē dalās Santa.
Sadzīvot ar krājēju
Dzīvot kopā ar krājēju – tas ir grūti. Ja nav jādala viena dzīves telpa, tas netraucē. “Mans tētis ir nenormāls krājējs. Nezinu, kāpēc. Man nav bijusi drosme pajautāt: “Tev kāda psihiska vaina?” Viņam viss ir noderīgs, viss kādreiz būs vajadzīgs. Pieļauju, ka tas sniedz drošības sajūtu – ja kaut kas notiks, viņam tad būs, ko pārdot, pārveidot,” pieredzē dalās Kate. Viņa atzīst: “Kamēr ar tādu nav kopā jādzīvo – netraucē.” Kā ar krājēju tikt galā? “Es izplosos. Ja krāmi man gluži virsū neskrien, tad tie netraucē, jo katram sava uts un karma, ar ko sadzīvot. Galvenais – lai krāmi neaizņem manus plauktus. Pa kluso ārā nemetu. Tas ir egoistiski, jo kas vienam krāms, otram zelts,” pauž Olita. Viņa iesaka – piemērotākā vieta krāmiem ir garāža. Tur tie mājiniekiem netraucē, un krājējs savu bagātību var netraucēti vairot. Olitas pārdomas papildina A. Palkavnieks – kolekcionāri arī ir krājēji, taču viņu krājumi ir vērtīgi.
Atbrīvojoties no vecām mantām, rodas vieta jaunajam, norāda A. Palkavnieks. Kad cilvēks ir emocionāli gatavs atbrīvoties no vecajām lietām, tad viņš ir gatavs pāršķirt savā dzīvē jaunu lapaspusi. Kārtojot gadiem krātās lietas, cilvēks sakārto savas domas, pauž A. Palkavnieks. Šādas sajūtas piedzīvojusi arī Signe. “Līdz šim pieskaitīju sevi pie krājējiem. Ne velti pat horoskopā par Vēžiem teikts, ka šie neko nemet laukā, jo, mazums, kādreiz noderēs. Ar tādu domu man kastēs ir sapakoti skolas pieraksti – kad bērniem vajadzēs, varēšu paskatīties un palīdzēt mācībās. Dažādas piemiņas lietas – atmiņu klades, kaltēti ziedi no simpātijām, biļetes no nozīmīgiem pasākumiem, teātra programmiņas, pat 90. gadu sākumā cepta piparkūka ar mīļu uzrakstu no draudzenes. Tad vēl drēbes ar domu, ka foršie džinsi man derēs, kad notievēšu,” par saviem krājumiem stāsta Signe. Taču situācija mainījās, un sieviete sevi pie krājējiem vairs nepieskaita.
“Pērn izlasīju Kārenas Kingstonas grāmatu “Kā atbrīvoties no krāmiem”. Lai gan neticēju, ka izlasītais manā uztverē ko mainīs, smagi kļūdījos. Kingstonas doma par iestagnējušo atmosfēru manās mājās mani uzrunāja jau no pirmajām lappusēm. Es sapratu, ka laiks attīrīt telpu,” pastāsta Signe. Vispirms sākusi revidēt mantas, kuras viņai bija vismīļākās. Šķita, ka tās izmest ārā būs visgrūtāk. “Sadedzināju kaudzēm avīžu izgriezumu ar receptēm un padomiem, kurus nekad neizmantoju, un vecās dienasgrāmatas, kurās bija vien notikumu fiksējumi, ne dziļas atziņas. Bez žēlastības iztīrīju drēbju skapi, un, godavārds – kļuva vieglāk elpot. Smejos par sevi, ka šī grāmata mani saslimdinājusi – staigāju pa māju un meklēju, ko vēl izlidināt laukā vai atdot labākiem īpašniekiem,” kā tikusi galā ar savu krājējas garu, atzīst Signe.
“Man iepatikusies tā sajūta – dot lietām otru dzīvi. Pilnvērtīgu dzīvi, nevis tikt iebāztām dziļi skapjos un gadiem netikt izceltām saules gaismā. Izrevidēju traukus, kas veiksmīgi atrada jaunas mājas pie cilvēkiem, kuri tos tiešām lietos, nevis turēs skapī. Daudz grāmatu aizceļoja uz makulatūras savākšanas akciju, vērtīgākās nonāca pie jauniem lasītājiem. Grāmatas sirdsapziņa neļauj izmest. Biju tās savākusi no visiem, kas savējās grasījās izmest mēslainē. Grāmatplaukti bija piekrauti trīs rindās, turklāt liela daļa literatūras – nevērtīga, padomju laikos tapusī. Saliku kastē atdošanai citiem arī dažādus suvenīrus,” padarīto uzskaita Signe. Vēl stāv priekšā veco skolas mācību pierakstu izšķirošana, kā arī darbs ar vīra krāmiem. Ko ar tiem iesākt, Signei vēl nav skaidrs. Vīrs pēc profesijas ir datorspeciālists un nodrošinājies ar dažādām detaļām, kuras var būt noderīgas darbā. “Es esmu ceļā,” par sava mājokļa atbrīvošanu no krāmiem saka Signe.
Jaunie krāj naudu
Kultūrvēsturiskā pieredze liek latviešiem veidot krājumus, pauž psihoterapeite Vineta Šplita. Viņa nepiekrīt apgalvojumam, ka tieksme veidot krājumus vairāk piemīt tautām, kurām dabas apstākļi liek savlaikus parūpēties par to, ko ziemā ēdīs un ar ko sasildīsies. “Tautas, kuras pieredzējušas karu un badu, joprojām krāj mantas,” atzīst V. Šplita. Sliktā pieredze liek ļaudīm sagatavoties nebaltai dienai. Jaunā paaudze, kura nav piedzīvojusi trūkumu, neveido pārtikas un mantu krājumus, pauž psihoterapeite. Viņiem ir raksturīga naudas uzkrājumu veidošana, novērojumos dalās psihoterapeite. Viņas teikto apstiprina Aija: “Vienīgais, ko man patīk krāt – tā ir nauda.” Ar mēru – tāds ir galvenais princips Aijas ģimenē, kad jādomā par sadzīvē nepieciešamo lietu sarūpēšanu.
