Tīri aiz ziņkārības, kā arī, lai dalītos pieredzē, labprāt sazvanāmies ar vairākiem copes kolēģiem dažādos Latvijas nostūros. Tā var daudz ko uzzināt. Šoreiz iztiksim bez pamācībām, bet apskatīsimies, kā copē tur, kur mūsu nav. Un vai pareiza ir teorija, ka labi ķērās vakar un rīt, bet šodien…
Engures ezerā “skalda” asarus
Pirms nedēļas sazvanīju “Salmo” ekspertu Normundu Grabovski, kurš tieši tobrīd bija ērti iekārtojies pašā Engures ezera viducī un “skaldīja” asarus uz nebēdu. Taču rīta cēlienu bija nācies paurbties un paskraidīt, līdz strīpainie atrasti. Eksemplāri skaisti, svarā no 200 līdz 400 gramiem. Tie, kam izdevies asarus atrast jau no paša rīta, ap vieniem dienā jau soļojuši uz krastu ar pamatīgi piebāztām tarbām, jo kam gan makšķerēt, ja tāpat skaidrs, ka zivju pietiks vairākām dienām.
Ventā vimbas uz ledus
Nupat ir ciet arī Venta. Copmaņi meklē asarus, mēģina arī uz līdaku, bet vimbas jau ir uz ledus. Acīmredzot augstais ūdens līmenis upē kuru gadu ļāvis šīm zivīm jau rudenī migrēt uz pavasara nārsta vietām. Tik augstu ūdens līmeni Ventā, kāds tas bija šoruden, vietējie neatceras redzējuši gadu desmitiem. Līdz ar to pat virs rumbas “uzkāpušas” ne vien vimbas, bet arī asari, brekši un «pumpainie». Ja precīzi nosaukšu vietas, kur pašreiz notiek intensīva asaru un vimbu cope, droši varēšu meklēt patvērumu dziļi mežos kā partizāns.
Pļavu ezerā pirmie mači
Notikuši jau pirmie zemledus mači, un, kā ierasts, pirmrindniekos ir Mērsraga kausa izcīņa uz Pļavu ezera. Varu teikt pilnīgi droši, ka neviens vien no tiem, kas šajos mačos piedalās regulāri, ir sajūsmā par teicamo sacensību organizāciju (salīdzinājumā ar citiem zemledus mačiem, neskaitot Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionātu). Komandu cīņā uzvarēja «Rapala» (labs pieteikums pagājušā gada Latvijas zemledus čempionāta uzvaras atkārtojumam arī šogad). Visas trīs uzvarētājkomandas bez ierastajiem kausiem, medaļām, diplomiem, kā ierasti, īpašumā ieguva arī pa “ķilavu” spainim. Individuāli uzvarēja Raimonds Kinerts no komandas “Rapala”. Lomos pārsvarā raudiņas, plicēni un asarīši. Mačus “traucēja” neskaitāmi līdacēnu uzbrukumi – katrā no trim zonām ļoti daudziem tika apkostas mormiškas, tāpat pa trim četrām izvilktas uz ledus.
Varkaļu kanāls “maliķu” iecienīts
Tā vienmēr bijusi vieta, kas piesaistījusi simtiem zemledus copes cienītāju, starp tiem lielu daudzumu “maliķu”. Līdaku migrācijas laikā tur sēž simtiem makšķernieku. Slaktiņš notiek bez jebkādiem noteikumiem. Ledus ir sarkans, un taciņas uz krastmalas krūmiem iemītas pat tā, lai nesajauktu, kur nolikti katra “makšķernieka” zemmēra zaļsvārču maisiņi. Tajā pašā laikā zivju inspektori trenkā pensionārus pa Vecumnieku dīķiem par lieko ūdu vai makšķerīti, jo pensionāri taču pretestību neizrādīs. Ir skaidrs, ka inspektoru skaits samazināts, algas apgrieztas, degvielas litri iztecināti, un gandrīzviss zivju uzraudzības process ir uz entuziastu pleciem. Ierodoties vietā, ko sauc par Varkaļu kanālu, trim vai pieciem inspektoriem draud Lobes ezera 2006.gada variants. Kurš gan ies riskēt ar savu veselību? Šķiet, attiecīgai ministrijai derētu vairāk pievērst uzmanību šādām īpašām vietām un varbūt rīkot zivju inspektoru reidus kopā ar Valsts policijas darbiniekiem. Taču, kamēr tur augšā vēl domā un dara to jau kuru gadu, tikmēr maluzvejniecība plaukst un zeļ. Latvijā šādu un līdzīgu vietu, kur maluzvejnieki un makšķernieki regulāri uzdarbojas, ir pietiekami daudz. Ko dod lielie soda mēri, ja nav, kas tos piemēro?
Burtnieks tas pats, kas Peipuss?
“Perešeika”… Peipusa ezera sašaurinājums, jau vismaz mēnesi kalpo par asaru paradīzi. Tur netrūkst lielu raudu, un lomi ir pietiekami, lai pēc copes pat pašķirotu, ko vest mājās, bet ko atlaist, lai paaugas.
Burtnieku ezers piedāvā skaistus asarus, bet, lai šajā lielajā vannā tos sameklētu, jāatrod takuzinis, vai arī jābūt līdzi trim brāļiem – “čujam”, “ņuham” un “poņai”. Atklāti sakot, braukt uz Burtnieku ezeru ir tas pats, kas vienatnē «fintot» pa Peipusu. Ja kaut ko zini, tad brīnišķīgi, bet, ja ne, tad tikpat daudz asaru var saķert arī Lilastes, Mazā Baltezera, Lielā Baltezera, Dūņezera un vēl daudzos citos Latvijas ezeros.
Sals velk ciet lielās upes, un tas nozīmē, ka, zinot vietas un neskopojoties ar iebarošanu, iespējams tikt pie itin labiem brekšu lomiem.
