Kā bez naudas naktī tikt no Gulbenes uz Alūksni, ja stopēšana nedod nekādu rezultātu? Nejauši to uzzināju pirmdienas vakarā. Jāpiedzeras! Un viss atrisinās! Devos pēc maizes uz “Supernetto” veikalu un pie tā zemē sēžam pamanīju iereibušu jaunekli. Tam blakus stāvēja sieviete ar divlitru alus pudeli rokās. Nespēju vienaldzīgi paiet garām, uzsāku sarunu par to, ka naktī būs salna un puisi nekādā gadījumā nedrīkst te atstāt nosalšanai. “Tas ir mans 27 gadus vecais dēls,” sieviete labprāt iesaistījās sarunā. Puisis mammai teica: “Iesim pie manis!” Šī pretī: “Dēls, mēs taču atrodamies Gulbenē! Bet mājas ir Alūksnē!” Sieviete vērsās pie manis, gauzdamās, ka nezina, kā tikt mājās. Satrūkos. Vai tiešām man prasīs naktsmājas!? Nē! Vaicāja, vai nevaru iedot naudu ceļam. Neko nesolīju, bet palīdzēju jaunekli piedabūt kājās. Diemžēl no tā bija maz labuma, jo viņš nespēja pats nostāvēt, nemaz nerunājot par iešanu. Saprazdama, ka šīs problēmas atrisināt nevaru, devos vien veikalā iekšā, kur pavadīju diezgan ilgu laiku. Kad iznācu ārā, manīju dinamisku notikumu attīstību. Klāt bija piebraukusi gan ātrā palīdzība, gan policija. Visticamāk, to izsauca veikala apsargs. Mani interesēja, kur palikusi māmuļas divlitrene. Ak, tepat. Māte to slēpa padusē aiz jakas. Nopratu, ka no medicīniskās palīdzības puisis atteicies, par ko tika aicināta parakstīties viņa māte. Sieviete turpināja skaļi uztraukties par to, ka nezina, kā aizkļūt līdz mājām Alūksnē. Un tad atskanēja viedie vārdi no policista mutes, ka jāgaida pakaļ atbraucam mašīna. Nu, re!
