Anna Vīgante, Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs” valdes priekšsēdētāja: Es domāju, ka pensionēšanās vecuma palielināšana līdz 70 gadiem vispār ir prātam neaptverams solis mūsu cilvēkiem. Līdz 65 gadiem, ja tas notiks pakāpeniski, varbūt vēl būtu pieņemami. Kas tad mums te vispār Latvijā ir palikuši? Lielākā daļa ir tikai pensionāri. Manuprāt, valdība izspēlē tādu skaistu soli, lai nebūtu jāmaksā pensijas, jo cilvēki jau līdz tam vecumam nomirst. Es esmu viennozīmīgi pret! Cik daudz cilvēku vispār nodzīvo līdz cienījamam vecumam pie šīs smagās dzīves, pie nabadzības, kas ir šeit laukos. Man šķiet, ka Rīgas kungi vispār par to nav aizdomājušies. Tā ir mūsu iznīcība. Cilvēki jau tāpat ir noguruši no ikdienas dzīves, un kur tad vēl strādāt šādā vecumā?
Dace Mūrniece, Tirzas pagasta ģimenes ārste:Ja valsts negrib maksāt pensijas, pensionēšanās vecumu vajag palielināt līdz 85 gadiem. Šis solis ir vērsts uz to, lai pensijas nebūtu jāmaksā un lai darbspējīgie iedzīvotāji pēc iespējas mazāk maksātu sociālās iemaksas, jo sagaidīt pensiju tik un tā nevarēs. Protams, ir atsevišķi ilgdzīvotāji, bet kādas ir reālās iespējas cilvēkam nodzīvot līdz šādam vecumam? Un cik viņš ir darbspējīgs? Piemēram, ārsts, kura veselība ir ģenētiski laba, sēdošu darbu var pildīt, bet sniegt neatliekamo palīdzību un pilnvērtīgi strādāt, domāju, ka nevar. Un tas attiecas uz jebkuru profesiju. Cilvēkam ir jāstrādā, nevis vienkārši jāvada dienas darbā. Domāju, ka neviens darba devējs arī nebūs tā ar mieru.
Ilze Nogobode, Krājbankas Gulbenes filiāles vadītāja: Protams, arī citās pasaules valstīs pensionēšanās vecums tiek paaugstināts. Un mūsu valsts ir novesta tik tālu, ka ir jāmeklē kaut kāds risinājums. Valdībai ir jādomā un jāvērtē, vadoties pēc dažādiem apsvērumiem un kritērijiem, kā rast risinājumu. Bet tīri cilvēciski domājot, kā visi cilvēki arī uzskata – pensijas vecumu tikai palielina un palielina, un daudzi to nemaz nesagaida. Šobrīd jau sāk valdīt arī uzskats, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu iztikšanu, par kaut kādiem uzkrājumiem, jo mēs nevaram vairs cerēt tikai uz valsti. Paļāvības un drošības sajūtas uz valsti cilvēkiem vairs nav, šobrīd ir jāpaļaujas vairs tikai uz sevi.
