Liāna Jansone, pedagoģe: – Sešus gadus veci bērni ir pārāk mazi. It sevišķi tagad, kad mēs dzīvojam it kā normālā sabiedrībā, kur par bērniem vajadzētu ļoti rūpēties. Te es runāju par normāliem vecākiem. Šie vecāki vienkārši par saviem bērniem ļoti rūpējas un negatavo skolai, jo uzskata, ka viņi ir mazi. Un tā tas arī ir. Lai varētu sākt iet skolā no sešiem gadiem, bērns tam ir jāsagatavo. Tas nav tik vienkārši. Tad jau varbūt kāda amatpersona iedomāsies, ka bērnam ir jāiet uz skolu jau trīs gadu vecumā, jo viņš ir ļoti zinātkārs, atvērts visam jaunajam. Ir ļoti būtiski, kāds būs šo sešus gadus veco bērnu pedagogs. Vai viņš spēs organizēt interesantas nodarbības, jo šajā vecumā bērna uzmanības noturība vēl nav tāda, lai viņš varētu nosēdēt mierīgi visu mācību stundu, pat ja tā ir 30 minūtes. Pirmsskolas izglītības iestādēs bērnus šai uzmanības noturībai trenē, bet, kas notiks ar tiem bērniem, kuri bērnudārzu neapmeklē? Būtiski, kur atrodas 1.klase. Labi, ja tā ir bērnudārza vide, kur arī pedagogi ir mācīti, kā strādāt ar tik maziem bērniem. Mums ir ļoti labi skolotāji, bet skolas vide uzliek savas prasības. Lēmums par to, ka skolā jāiet no sešu gadu vecuma, nav pārdomāts lēmums. Tas vairāk līdzinās krīzes laika lēmumam, kas ir vērsts uz visu ko citu, bet tikai ne uz bērnu.
Ligita Trekše, sākumskolas skolotāja: – Es jau ilgāku laiku strādāju ar piecus un sešus gadus veciem bērniem un redzu, ka viņiem ir atšķirīga uztvere. Piecus gadus veci bērni tikai rotaļājas, un viens otrs mammu vēro vairāk, nekā seko tam, ko darām. Arī sešus gadus veci bērni ir mazi. Labākajā gadījumā mēs tikai tā īsti ap jauno gadu sākam kaut ko saprast, bet pagaidām visas nodarbības viņiem ir balstītas uz rotaļām, nevis uz rātnu sēdēšanu solā. Šobrīd mēs strādājam atsevišķā ēkā, tāpēc man ir pat grūti iedomāties, kā būs tad, kad šos sešus gadus vecos bērnus iepludinās skolā. Uzskatu, ka šāds lēmums ir absolūti nepārdomāts. Turklāt reiz jau bija līdzīgi murgi. Arī psihologu viedokļi pauž, ka sešus gadus vecs bērns, kurš sāk iet skolā, labākajā gadījumā veiksmīgi iztur pirmo un otro klasi, bet trešajā un ceturtajā viņš jau “lūst”. Ģimenes, kuras savus bērnus ir sūtījušas skolā gadu agrāk, ātri vien saprot, ka ir pieļāvušas kļūdu, jo tad, kad bērns sāk mācīties ceturtajā, piektajā klasē, viņš nekam netiek sekmīgi līdzi, ir noguris, jo arī skolas mācību programmas nav vieglas. Protams, starp visiem ir daži attapīgie, bet tas nenozīmē, ka viņus nākamajā mācību gadā, tiklīdz sasniegti seši gadi, var nosēdināt skolas solā un cerēt, ka nu viņi tikai rēķinās, lasīs un rakstīs.
Aīda Rozentāle, izglītības metodiķe: – Viens šāds eksperiments jau bija. Tas pierādīja, ka bērni sešu gadu vecumā nav vēl gatavi skolai. Lēmumu, ka bērnam jādodas uz skolu sešu gadu vecumā, neatbalstu arī tāpēc, ka viņiem tiek atņemta bērnība. Lai gan saka, ka viņu mācībās tiks izmantoti dažādi rotaļu elementi un tamlīdzīgi, tā ir tikai teorija. Praktiski mācību stunda ir tāda, kādai tai jābūt, lai arī kādi būtu šie rotaļu elementi. Uzskatu, ka bērns šajā vecumā arī psiholoģiski vēl nav gatavs mācīties skolā. Es jau šobrīd pieļauju, ka būs vecāki, kuri meklēs ģimenes un citu ārstu zīmes, lai varētu nesūtīt savu bērnu priekšlaikus uz skolu. Nesaprotu, par ko tiek domāts, jo viens šāds eksperiments jau izgāzās. Cik tad var!
Mūsu valstī domā par visu ko citu, tikai ne par to, par ko vajadzētu domāt. Acīmredzot šis ir politisks lēmums, kad netiek domāts par bērniem. Viņi šāda lēmuma rezultātā tiks apzināti bojāti. Teikšu atklāti – viņiem būs grūtības un dažādi mācīšanās traucējumi arī tālākajā mācību procesā, jo viņi ir “izlocīti” par ātru. Katram konkrētam vecumam ir noteikta sava attīstības pakāpe. To vislabāk zina psihologi un medicīnas darbinieki.
