“Veterāni ir jākopj kā veci koki, kā pagātnes liecinieki, kā sakarnieki ar pagātni, kā arhivāri, kā kultūrspēka baterijas,” ir teicis Imants Ziedonis. Šīs rindas nāca prātā, 13. un 14.jūlijā Jēkabpilī kā Gulbenes novada komandas dalībniekam startējot Latvijas Sporta veterānu savienības 50. sporta spēļu finālsacensībās vieglatlētikā. Bija interesanti no savas personiskās pieredzes salīdzināt, kā viss sākās un kā ir tagad.
Atgādināšu, ka no 1963. līdz 1966.gadam Latvijā sacensības sporta veterāniem noritēja atsevišķos sporta veidos, organizatoriskais darbs bija entuziasma līmenī. Pirmsākumos no tagadējā Gulbenes novada (toreiz rajona) vieni no aktīvākajiem sporta veterānu kustības dalībniekiem bija ložu šāvēji. Diemžēl par mūsējo startiem pirmajās Latvijas kompleksajās sporta veterānu sacensībās, kas notika 1966.gadā, neviens vairs pastāstīt nevar. No savas pieredzes zinu, ka nākamajā – 1967.gadā – savu komandu nokomplektējām, pateicoties toreizējam rajona sporta darba vadītājam Jānim Šminiņam un finanšu nodaļas vadītājam Voldemāram Laicānam. Toreiz nebija sīkāka veterānu iedalījuma vecuma grupas. Startēja vienā vērtējumā visas dāmas no 30 gadu vecuma un kungi no 35 gadu vecuma. Atceros, ka mūsu komandā togad bija Silvija Šabraka, Dzintra Dambe, Jānis Deksnis, Bruno Miķelsons, Georgs Caune, Ausma Aldere, Jānis Rubenis un vairāki citi, mani pašu ieskaitot. Lūk, toreiz mūsu komandas sasniegtie rezultāti atsevišķos sporta veidos: ložu šaušanā – 1.vieta; galda teniss – 2.vieta; vieglatlētikā – 2.vieta un vairāki Latvijas rekordi. Atceros, ka tajā tālajā 1967.gadā vieglatlētikā startējām tikai laucinieki, nebija starp mums neviena pilsētnieka. Uz sacensībām braucām smagajā automašīnā, finālsacensību norises vietā nakšņojām teltīs. Toties cik krāšņa bija zaļumballe, pirmajai sacensību dienai beidzoties! Jāpiemin, ka īpaši dramatiski togad noritēja distanču slēpošana Madonā – smagos laika apstākļos, atkusnī ar mazu sniega daudzumu. Taču Smeceres silā trase bija sagatavota tā, ka slēpošana varēja notikt. Toreiz gulbenieši bija vienīgie, kuri nenobijās no slēpošanai nepiemērotās laika prognozes un bija nokomplektējuši savu komandu pilnā sastāvā – S.Šabraka, J.Deksnis, Aleksandrs Lapiņš un es. Rezultātā izcīnījām 1.vietu. Taču sliktāki bija mūsējo panākumi volejbola un basketbola sacensībās sporta veterāniem. Volejbolā dāmām finālā palikām pēdējā vietā, savukārt spēļu laikā divas mūsējās sportistes guva nopietnas traumas un palikušajām četratā noteikumi neļāva turpināt spēlēt. Volejbolā kungiem netikām tālāk par zonas sacensībām. Šīs neveiksmes gulbeniešu komandu republikānisko veterānu sporta spēļu kopvērtējumā 1967.gadā nobīdīja 2.vietā.
Raksturīgi, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados notikušās sporta veterānu sacensības Latvijā tika dēvētas par veselības spartakiādēm. Toreiz startēja kara laika un pēckara paaudze, kura ikdienā smagi strādāja, tāpēc bija maz iespēju un laika sporta treniņiem. Atceros, ka pat skolās skolēni sporta stundās nereti bija nodarbināti savu izglītības iestāžu saimnieciskajā darbā, piemēram, krāva malku. Tāpēc arī sporta meistarība tolaik visās vecuma grupās, veterānu ieskaitot, bija salīdzinoši zema. Toties liels bija prieks startēt sacensībās.
Šodien Latvijas sporta veterāniem ir iespēja spēkiem mēroties 22 sporta veidos 11 vecuma grupās 12 sacensību norises vietās. Par startiem pirmo trīs vietu ieguvēji visās vecuma grupās tiek apbalvoti ar skaistām piemiņas medaļām. Salīdzinājumam gribu teikt, ka sešdesmitajos gados medaļas sporta veterāniem nedāvināja, veiksmīgākie sportisti tika tādām balvām kā glāzīšu vai karotīšu komplekts, volejbola buma vai galdiņš šaham/dambretei. Šodien labākie novada un valsts sporta veterāni piedalās Eiropas un Pasaules čempionātos, nesot Latvijas vārdu pasaulē. Tādējādi 2012.gadā Latvijas sporta veterāni izcīnījuši 206 dažāda kaluma medaļas. Ar šāda veida balvām Gulbenes novadā visbagātākais ir sporta veterāns, soļotājs Gunārs Rubenis, kurš startos ārpus Latvijas gadu gaitā ir ieguvis 21 medaļu.
Sporta veterāniem vecuma grupa pēc 60 gadiem izšķirošais faktors ir veselība. Lai noturētu sasniegto sporta meistarību, saglabātu veselību, ir gluži vienkārši, kā tautā saka, regulāri jākustas. Tāpēc katram ir jāizvēlas sporta veids, kas ir piemērots veselības statusam.
Taču pēc nesenajiem startiem Jēkabpilī man radušās dažas pārdomas. Manuprāt, šur tur sacensību organizatori ir pārspīlējuši. Piemēram, kungiem, kuri sasnieguši 80 gadus, un vecākiem soļošanā būtu piemērotākas 3 un 5 kilometru, nevis 5 un 10 kilometru distances. Pats nosoļoju arī visgarāko distanci, kurā manā vecuma grupā finālsacensībās Jēkabpilī satikāmies tikai divi vīri. Secinājums: šādam startam vajag labu veselību, rūdījumu, izturību un zināmu trenētības pakāpi. Tajā pašā laikā jāsaka, ka pieveikt 10 kilometrus kopā ar jaunākiem soļotājiem – tas mana vecuma cilvēkam ir milzīgs gandarījums un personiska uzvara.
Ar pateicību gribas atcerēties tos novada sporta veterānus, kuri jau ir aizsaulē. Tie ir: Jānis Šminiņš, Valdis Skudra, Osvalds Rutkaste, Jānis Dille, Viktors Kazāks, Vitolds Deguns, Juris Šabraks, Agris Živa, Jānis Gavars, Jānis Rubenis, Bruno Miķelsons.
Veterānu sports šodien nav iedomājams bez viņiem: Dace Anča, Jānis Ančs, Gunārs Rubenis, Arnis Martusevičs, Aloīzs Gabrāns, Andris Jaunbērziņš, Voldemārs Laicāns, Edvīns Špakovskis, Harijs Rubenis, Meikuls Lūrops, Ženija Larka, Pēteris Kniksts.
