Cilvēka dzīve ir kā mainīga upe. Brīžiem tās tecējums ir lēns, tad tā ūdeņus griež atvarā un brāžas pāri akmeņiem, lai pagurusi tālāk atkal plūstu mierīga un klusa.
Cilvēka dzīve ir kā mainīga upe. Brīžiem tās tecējums ir lēns, tad tā ūdeņus griež atvarā un brāžas pāri akmeņiem, lai pagurusi tālāk atkal plūstu mierīga un klusa. Upes varenība ir dažāda, tomēr nav nekā skaistāka, ja divām lemts saplūst vienā un izlīkumot cauri gadu desmitiem.
Kā divas upes, kam bijis lemts saplūst vienā, ir arī Lizuma pagasta “Mazkalniņu” māju saimnieku Rutas un Arvīda Kraukļu dzīves, kas viena otru papildinājušas un spēcinājušas. Tāpēc viņi viens pēc otra stāsta par satikšanos, mīlestību, darbu un uzticību Lizumam.
Biju podnieka meita
Ruta: – Esmu piedzimusi un visu mūžu nodzīvojusi Lizuma “Mazkalniņos”, kas ir veca muižas māja. Mans tēvs bija krāsns podiņu meistars, tāpēc vienā mājas daļā atradās podiņu darbnīca, kas šodien pārtapusi par dzīvojamām telpām, kur tēva piemiņai joprojām saglabājies paaugstinājums – kādreizējā cepļa vieta. Kurinot cepli, liesmas šāvās laukā pa skursteni, tāpēc bieži vien tie, kas brauca pa ceļu, iegriezās mūsmājās, lai brīdinātu, ka varbūt izcēlies ugunsgrēks.
Tēva darinātie podiņi bija rūpīgi un smalki izstrādāti, tāpēc pēc tiem bija pieprasījums. Lizumā tolaik veidojās daudz jaunsaimniecību, kas krāsns būvei izmantoja tēva gatavotos podiņus. Tēvs prata būvēt arī pašas krāsnis. Abas ar māsu Annu (Anna Ķerzuma) no māla darinājām pīlītes un likām krāsnī apdedzināt. Kā vien pratām palīdzējām tēvam, jo tas šķita interesanti.
Četras ziemas Lizumā
Ruta: – Ēkā, kur tagad atrodas Lizuma vidusskolas internāts, manā bērnībā bija skola, kurā mācījos četras ziemas. Pēc tam – divus gadus Velēnas draudzes skolā. Mācījos arī komercskolā un dažādos kursos Jelgavā, bet no 1935. gada mana darbavieta bija Lejas virsmežniecībā, kas, gadiem ejot, mainījās uz visām pusēm. Nosaukums nomainīja nosaukumu. Tā pārtapa arī par Dzērbenes MRS, tāpēc, būdama grāmatvede, kādu laiku strādāju Dzērbenē. 1952. gadā līdz ar virsmežniecību atgriezos Lizumā. Līdz šodienai notikušas daudzas un dažādas izmaiņas. No darba nekad neesmu baidījusies un vairījusies. Kad bērni bija mazi, pat par sargu strādāju. Pensijas gadi pienāca nemanot. Visu mūžu esmu “staigājusi līdzi darbam”, vienmēr sirdī un prātā paturēdama dzimto māju svētību. Tas laikam tāpēc, ka visu mūžu esmu mīlējusi darbu un Lizumu. Strādādama mežniecībā, arī vīru Arvīdu noskatīju, lai gan nevar zināt, kurš kuru pirmais ieraudzīja.
Lielstraupes puika
Arvīds: – Mana dzimtā puse ir Cēsu rajona Lielstraupe. Arī skolā gāju Cēsīs, kur vidusskolas sagatavošanas klasēs beidzu pamatskolas kursu. Mani vecāki izaudzināja astoņus bērnus – piecus dēlus un trīs meitas. Biju vidējais dēls. Divus brāļus nobendēja Staļina laikā. Pats dienēju brīvās Latvijas armijā tankistu pulkā. Izmācījos par šoferi un pēc demobilizācijas gadu Rīgā nostrādāju par šoferi. Trīsdesmitajos gados valstī sākās saimnieciskā krīze un mans darba devējs pateica, ka algu maksās tikai par tām dienām, kad būs darbs. Bet kas gan tā par strādāšanu, tāpēc atgriezos tēva saimniecībā. 1937. gadā, kad man jau bija 25 gadi, iestājos Raiskuma mežsaimniecības skolā.
Toreiz viss bija citādāk nekā tagad. Vajadzēja mācīties visu vasaru. Brīvas bija tikai svētku dienas. Pabeidzu divu gadu apmācības kursu un dabūju mežsarga darbu Rīgas pilsētas mežos. Man bija dzīvoklis par brīvu, 100 latu alga, 20 steri malkas, dienesta zeme un kubikmetrs lietkoksnes gadā. Biju aizsargs, tāpēc, sākoties Staļina represijām, mani no darba atbrīvoja. Kāds vēl bija pasūdzējies, ka es sarkano karogu esot nodēvējis par lupatu. Tā jau arī bija, bet es pieprasīju oficiālu lietas izmeklēšanu. To mans priekšnieks garantēt nevarēja, tāpēc, paldies Dievam, mainīju darbavietu un pārcēlos uz citu pusi, kur neviens mani nepazina. Atbrīvojums pasargāja no izsūtījuma uz Sibīriju.
Mežos kārtību neievēro
Arvīds: – Tāpat kā Rutai, arī mans mūžs ir saistīts ar mežiem. No Dzērbenes pārcēlos uz Gulbenes rajonu un strādāju Gulbenes mežrūpniecības saimniecībā. Desmit gadus biju meža aizsardzības instruktors. Es varu salīdzināt, kā bija tolaik, kā ir tagad. Šodienas kārtībai mežos nerodu citu apzīmēju kā – bardaks. Toreiz ikvienam, kas strādāja mežā, uzticētos pienākumus vajadzēja izpildīt precīzi un laikā. Šodien meža izcirtējiem norāda, ka cirsmas jāapmežo, bet tikai retais norādē ieklausās. Arī cirsmu sakopšana nevienam netīk, lai gan tā liecina par cilvēka kārtības mīlestību. Cilvēka spēkos ir paveikt visu. Uzskatu, ka ir pieļauta rupja kļūda, atbrīvojot no darba mežsargus. Agrāk valsts mežos mežsargs pārzināja 500 un 600 hektāru meža platību. Šodien – vairāk nekā 3000 hektāru. Pārzināt un apsaimniekot tik lielu platību vienam cilvēkam nav pa spēkam. Par katru patvaļīgi nocirstu koku rakstīja aktu. Šodien nelikumīgi izcērt cirsmu. Labākajā gadījumā vainīgo atrod un notiesā, piespriež sodu, bet viņam nekas nepieder, arī cietumā viņu nesēdina. Ar to viss beidzas. Katrs baļķis bija sanumurēts un ierakstīts dokumentos. Ja man šodien vajadzētu strādāt mežā, es nespētu. Sirds, visu redzot, neizturētu.
Roku rokā pāri pusgadsimtam
Arvīds: – Ar Rutu esmu kopā jau 54 gadus. Zelta kāzas jau sen nosvinētas. Nākamās esot Dimanta kāzas.
Padomju laikā mežrūpniecības saimniecībā pret manu gribu mani ievēlēja par partijas sekretāru. Ar visām mežniecībām notika dokumentu apmaiņa. Pie manis nonāca arī darbinieku saraksti. Ievēroju, ka man un Rutai dzimšanas diena vienā datumā. Daudzi tam sākumā neticēja.
Neesam izņēmums un bez strīdiem dzīvē neesam iztikuši, bet tie nekad nav bijuši tik lieli, lai katrs dotos uz citu pusi. Arī ilgstoši dusmoties neprotam. Kopīgi esam izaudzinājuši trīs meitas, kuras nekur tālu pasaulē nav devušās – tepat Lizumā dzīvo un strādā. Viņu skološanā daudz palīdzēja Rutas māsa Anna, kura Lizuma vidusskolā strādāja par skolotāju. Viņas pēdās aizgāja divas meitas – Aiva un Vaira. Ruta man ir otrā sieva. Man ir arī mazdēls Uģis Polis. Viņš ir populārs cilvēks Latvijā, strādā radio un mūs bieži apciemo. Pienākumu pret ģimeni abi ar sievu vienmēr esam turējuši godā, nespējot iedomāties, ka mūsu vidū varētu ielavīties nesaticība. Ruta ar mani būs vienisprātis, ja teikšu, ka šodien cilvēku attiecībās valda tāda pati nesakārtotība kā mežos.
Arī dzīvot kļuvis grūtāk. Cilvēkiem nav darba. Ne jau visi no tā vairās, bet arī īpaši nemeklē. Ja vajadzīgs palīgs, piesakās tikai tad, ja sola degvīna pudeli. Par latu – nenāks. Tagad sievas sūdzas, ka vīrs projām un bērniem alimentus nemaksā, bet agrāk tādus nemaksātājus sūtīja uz linu fabriku Valmierā, kur vajadzēja strādāt tik ilgi, kamēr atmaksāja alimentus. Šodien – nekādas atbildības. Pats mūžā ne reizi neesmu bijis piedzēries un ne reizi neesmu pircis degvīnu dzeršanai. Arī pīpēšanas netikums nav piemitis.
Ruta: – Mums abiem bija citas intereses – mūzika. Arvīds ir dziedājis meža darbinieku korī, ar kuru kopā pat divas dziesmas radiofonā ierakstījis. Draudzes skolas vecākajās klasēs pati sāku dziedāt korī. Esmu piedalījusies dziesmu svētkos gan tepat Lizumā, gan Rīgā. Tās ir skaistas un neaizmirstamas atmiņas kā visa mūsu kopējā dzīve.
Fakti
Ruta Kraukle dzimusi 1913.gada 30.martā.
Arvīds Krauklis dzimis 1908.gada 30.martā.
