“Divi pieauguši putni skaisti sadziedas, novij ligzdu, izperē mazuļus. Dara maksimālo, lai viņi varētu izlidot, līdz putnēni dodas prom,” dabā notiekošo, ko ne velti pielīdzina ģimenes attīstības ciklam, tēlo psiholoģe Ilze Āna. Būtu jau labi, ja cilvēku pasaulē jaunās paaudzes atlaišana noritētu tikpat dabīgi kā putnu savienībā, tomēr “Homo sapienam” reti sanāk ļaut lietām notikt “vienkārši”, jo bango gaidas, emocijas, griba un izvēle. Arī “putnēniem” aizlidojot – ļauties tā saucamajam “tukšās ligzdas” sindromam, kad prāts nespēj pieņemt pārmaiņas, vai uztvert notiekošo kā iespēju sevis pilnveidošanai un citu bagātināšanai?
Pieaugušie kā pusaudži
“Ģimenei kā katrai sociālai parādībai ir savas stadijas jeb attīstības fāzes. Sākumā ir divi brīvi cilvēki, tad viņi dibina ģimeni, kad arī apvienojas viņu dzimtas. Piedzimst bērni, kas ir trešā attīstības fāze. Turpmākās stadijas – ģimene ar pusaudžiem, tad jauniešiem, līdz pienāk laiks, kad viņi dodas prom, atstājot vecākus ģimenes vēlīnajā stadijā. Katrai attīstības fāzei ir savas funkcijas un uzdevumi,” skaidro Ilze, vairāk pievēršoties brīdim, kad bērni sāk savu dzīvi. “Psihologi atsevišķi izdala un pat mēdz pajokot par 42 – 56 gadu vecuma grupu, jo šajā laikā, kas sakrīt ar “putnēnu” aizlidošanu, vecākus var pielīdzināt pusaudžiem. Notiek ne tikai fizioloģiskas pārmaiņas, bet arī identitātes krīze, kad pieaugušais vairs nezina, kas viņš īsti ir, ko te dara un kāda tam jēga. Līdz šim ģimenē bijusi zināma augšupeja, nu pēkšņi ir sajūta, ka krītu,” salīdzina I.Āna.
Aizejot mainās attiecības
Bērniem aizejot, pārmaiņas piedzīvo ne tikai vecāki, bet visi “ligzdā” mītošie. “Jebkura ģimene, lai kādā fāzē tā atrastos, ir izveidojusies sistēma. Ja kāds no tās iet ārā, pārējiem būtu jāpārstrukturējas. Tajā brīdī iestājas krīze, kad var “ieperināties” “tukšās ligzdas” sindroms. Ja ģimenē nerisinās garīgas lietas, tās locekļi neizprot, kas ar viņiem notiek, nesaprot savas vajadzības, nespēj par to runāt, negrib mainīties, līdz iestrēgst, nerodot vietu jaunajam, priekam un piepildījumam. Ģimenē svarīgas visu veidu attiecības un katra paša personīgā izaugsme, no kuras būs atkarīgs, cik tālu pati savienība var augt,” norāda I.Āna, atgādinot, ka lielo bērnu aiziešanai vecāku apziņā gan nevajadzētu būt nekam ārkārtējam, jo viņi paši savulaik to piedzīvojuši.
“Ģimenes mērķis nav paturēt bērnus. Sākumā varētu būt zināms šoks, šķiet, ka aiziešana notiek negaidīti, bet tam vajadzētu gatavoties jau kopš mazuļa piedzimšanas – palīdzēt viņam pieaugt, kļūt patstāvīgam. Rūpes par atvasi gan nemitējas līdz ar “ligzdas” pamešanu, bet pārtop citā kvalitātē, jo par saviem bērniem domāsim tik ilgi, cik elposim!” teic Ilze, piebilstot, ka attiecības ar patstāvīgajām atvasēm nebeidzas, bet pārveidojas. Kādam gan māja un sirds paliek tukša, bet citi vecāki piedzīvo “bieži atnākošo, pusdienojošo un aizejošo bērnu” attiecību modeli, kas neļauj ieslīgt pamestības un vientulības dūksnājā.
Sāk «piestādīt rēķinus»
Laikā, kad lielie bērni dodas patstāvīgā dzīvē, notiek arī attiecību, atbildības, karjeras un hobiju pārskatīšana. Kādam, piemēram, tā var nākt kā atklāsme, ka sestdienas rītā, steidzot savās darīšanās, viņš ir brīvs un var rīkoties nesteidzīgi, neskatoties pulkstenī, cikos bērniem jāgatavo pusdienas vai kā jāorganizē viņu brīvdiena, jo mācības nenotiek.
“Ja šo iespēju pievērsties kādām nodarbēm vai hobijiem nav, iespējams, kāds vecāks arī krīt izmisumā un sāk “ķerties klāt” bērnam, neļaujoties domai, ka viņš varētu aiziet, jo ir taču vajadzīgs mammai vai tētim,» atzīst psiholoģe.
Pārbaudi piedzīvo arī pāra savienība. “Te var būt divi varianti. Vai nu ar jaunu sparu uzplaukst mīlestība, kad otru ieraugu, ka viņš ir tikpat brīnišķīgs cilvēks kā iepazīstoties, vai arī dzīvesbiedram tiek “piestādīti visi rēķini” (pat par to, ka viņš naktīs krāc), un sākas šķiršanās, jo kopā dzīvots tikai bērnu dēļ,” stāsta I.Āna.
Vērts atgriezties
“Ligzda jau nekad tukša nepaliek. Tajā vienmēr vērts atgriezties, jo atrodama kāda laba garamanta, mīļas lietas, bērnības stāsti, fotogrāfijas. Tā ir pagātne, kas ģimenei ir ļoti svarīga, jo bez tās nav iedomājama stipra nākotne,” pārliecināta Ilze, mudinādama uz “ligzdu” kā bagātību paraudzīties arī palicējus. “Bērniem nodibinot savu ģimeni, dzimtas koks tikai paplašinās. Ēģiptieši to tādu arī zīmēja – zaros sēž putni, kas simbolizē šīs daudzās paaudzes. Tā ir katras ģimenes izvēle, vai tā ļaujas “tukšās ligzdas” sindromam vai priecājas, ka ar bērniem viss ir kārtībā, bet man arī pašam ir daudz interesanta ko darīt, kvalitātes, ko pilnveidot, apmierināt savas garīgās vajadzības un iegūt spēju būt mierā. To neviens nevar atņemt!”
Citādākas attiecības
Gunta (57), auklē mazbērnus: – Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad pabeidzu tehnikumu, iepazinos ar savu vīru, ar kuru kopā pavadīti jau vairāk nekā 30 gadi, sagaidījām savu pirmdzimto un otru bērniņu pēc trim gadiem, bet nu jau esmu vecmāmiņa. Īpaši laiks aizsteidzas, bērniem sākot skolas gaitas. Te viņi 1.klasītē, te – izlaidums jāsvin. Iespējams, tas tādēļ, ka sakrīt ar posmu, kad pašam jāskrien pa dzīvi, jāravē dārzi, jākopj siltumnīca, jāceļ māja. Vienu brīdi apjēdz, ka nesaproti, pa kuru laiku viņi izauguši.
To, ka bērni īsti nepieder mums, ka jāļauj pašiem veidot savu dzīvi, ar vīru sapratām, jau kopš viņi mums piedzima, tomēr vienalga bija jocīgi pēkšņi palikt tukšā mājā. Tas sakrita vienā laikā – meita pēc vidusskolas devās studēt uz Igauniju, bet dēls pēc 9.klases sāka apgūt profesiju citā pilsētā. Varējām vien šad tad sazvanīties pa nedēļas vidu un labi ja brīvdienās tikties, jo deviņdesmito gadu vidū nebija ne mobilo tālruņu, ne dižas iespējas izbraukāt, jo pietrūka līdzekļu. Toties, kādi tie bija svētki, kad bērni atgriezās mājās! Atlikām visus darbus, cepām un šmorējām, varējām ilgi sēdēt un runāties, kā katram gājis, kas noticis. Centāmies pārāk neuzbāzties ar savu padomu.
Bērniem aizejot, vislielākā atskārsme bija tā, ka kļuvis vairāk laika un vietas (pārnestā nozīmē). Iestājās tāds kā tukšums, bet tas nebija nospiedošs. Gluži otrādi – tāds, kas prasa, ka to piepilda ar jaunām lietām. Automātiski gribējās, lai tie būtu bērni. Vienu brīdi pat vēlējāmies vienu adoptēt, bet labi, ka mūs pārliecināja, ka šajā brīdī tas nav īsts prāta darbs. Rokas klēpī gan tāpēc neturējām. Kopā ar vīru kļuvām aktīvi draudzes locekļi, iesaistījāmies dažādās aktivitātēs un labdarības projektos, sāku mācīt svētdienas skolā, kā arī pati apmeklēt dažādus kursus. Krietni uzlabojās arī manas un vīra attiecības.
