Alkoholisms ir smaga, neārstējama slimība. To var apturēt, bet tikai tad, ja pats dzērājs to vēlas.
Alkoholisms ir smaga, neārstējama slimība. To var apturēt, bet tikai tad, ja pats dzērājs to vēlas.
Esam pieraduši, ka, runājot par alkoholismu, min pārsvarā vīriešus. Taču dzer arī sievietes. Viņas nodzeras divreiz ātrāk.
Sievietes bieži vien ir tā sauktās slēptās alkoholiķes, un arī tādas, kas nenoliedz patiku uz grādīgajiem.
Jūtos seksīga
Uzklausīsim dažādus viedokļus par šo problēmu. Sāksim ar slēpto alkoholiķi, ko sauksim par Velgu.
“Jaunībā biju sabiedriska, patika kompānijas, iedzeršanas. Iereibusi jutos seksīga, varena un brīva. Ar vīru iepazinos institūta ballītē,” stāsta Velga. Sadraudzējusies ar vīrieti, viņa retāk dzēra. Pēc studijām apprecējās, piedzima meita. Visos svētkos un saiešanās Velga ar grādīgajiem bija “uz tu”. Tas sāka traucēt darbu, jo no rītiem mocīja drausmīgas paģiras. Sieviete solīja vīram un kolēģiem atmest dzeršanu, bet neizdevās… No kolēģiem slēpa, no vīra nevarēja, jo smaka nodeva. Viņš aizgāja… Tā nu Velga katru vakaru pēc darba dzēra tīru degvīnu, vēlāk atšķaidītu spirtu. No rīta, lai neostu elpa, dzēra pienu, lietoja košļājamās gumijas.
“Tā turpinājās trīs gadus. Un sapratu – ja neiedzeru, kļūstu nikna, nesavaldīga un nervoza. Saņēmos un aizbraucu uz Rīgu pie narkologa. Kodējos pret dzeršanu,” saka Velga. “Tagad pati brīnos, ka arī bez alkohola varu priecāties, būt komunikabla. Un galvenais – otrā dienā pēc svinībām jūtos labi un visu atceros.”
Es neesmu dzērāja
Otra saruna risinās ar sievieti, kas neatzīst sevi par alkoholiķi, pat sadusmojas, kad jautāju, ko viņa var teikt par savām attiecībām ar grādīgo.
“Jā, man patīk iedzert, bet es neesmu dzērāja! Kāda kuram daļa, ka pusdienojot iedzeru kādu konjaciņu vai citu alkoholisku dzērienu. Darbu tas netraucē, drīzāk palīdz. Tā vieglāk sarunāties, dibināt lietišķus kontaktus,” saka sieviete.
Diemžēl sabiedrībā par šo sievieti sen valda uzskats, ka viņa ir alkoholiķe. Bet, kamēr viņa to nesapratīs, neviens nevarēs palīdzēt.
Lai nejustu smaku
Anita neslēpj, ka gandrīz katru vakaru lieto alkoholu. Bez tā viņai ir grūti paciest laulāto draugu.
“Vīrs dzer. Sāku dzert, lai nejustu smirdoņu no viņa mutes, jo guļam taču vienā gultā. Esmu jutīga pret dažādām smakām. Kad iedzeru, tā dvinga neliekas tik briesmīga un varu atļauties pat tuvību ar vīru,” stāsta Anita.
Skan baisi, bet tā nu tas ir – lai nejustu, cik piedzēries vīrs, sieva pati dzer.
“Ja būs iespēja un vīrs gribēs, dzeršanu atmetīsim kopā. Es parasti izdzeru no100 līdz 200 gramiem alkohola, vislabāk vīnu. Domāju, ka man mediķu vai pūšļotāju palīdzība nebūs vajadzīga. “Vecais” gan pats netiks galā saviem spēkiem,” secina Anita.
Sastiķē pa trim
Tagad saruna ar būtnēm, kas reiz bijušas sievietes. Viņas nekautrējas nosaukt uzvārdus, bet ētisku apsvērumu dēļ tos neminēsim. Lai arī kādas viņas ir šobrīd,tām ir bērni, radi, paziņas.
Pie veikala “trinas” trīs cilvēkveidīgas būtnes, divas no tām sievietes. Var redzēt, ka “stiķē” pudelei. Man, ja gribot ar viņām parunāt, jādod desmit santīmi. Iedodu.
“Esmu Ļuba (bet varbūt Ļuda – īsti nesadzirdu). Ko citu lai mēs darām? Darba nav, no dzīvokļa izmeta. Rau, tagad pie Ņinkas dzīvoju,” rāda uz otru sievieti. “Pie viņas vienmēr “koriši” atnāk, atnes pudeli. Parasti pērkam tirgū, bet šodien svētki – es saņēmu bērnu naudu, varam iedzert ar “glanci”.”
Dzīvo, kā prot
Prasu, kur bērni. Sieviete atbild, ka abi mācās internātskolā. Darbu nemeklē, vasarā un rudenī iet ogās un sēnēs. Guvumu pārdod. “Reizēm “aptīrām” kādu dārzu,” bilst par Ņinku nosauktā, bet saņem kārtīgu dunku sānos.
“To viņa pa jokam, mēs nezogam. Pārtiekam no savas naudas,” saspringti domā un tad saka Ļuba:
“Manu bērnu pabalsti – deviņi lati ar santīmiem, Ņinkas pensija – 55 lati, bet viņas “vecis” pelna apmēram 60 latu. Mums pietiek. Arī par dzīvokli nav jāmaksā.”
Paliek bez cerībām
Skumji, bet dzīvē arvien biežāk redzam tādas sieviešu kārtas būtnes. Kamēr runājam, no veikala iznāk vīrietis, un abas “draudzenes” kļūst nevaļīgas un aiziet.
Gribējās jautāt, kā viņas dzīvoja agrāk, bet nespēju. Žēl tādas, bet arī riebīgi, jo reiz taču viņas bija sievietes. Cerēja dzīvē ko sasniegt, audzināt bērnus. Var vainot nesakārtotu likumdošanu, augsto bezdarba līmeni…
Tomēr vai viņas pašas nav vainīgas sava likteņa veidošanā? Šādu ņinku un ļubu apzinīgā dzīvē ir beigusies. Visticamāk, ka viņas nomirs no saindēšanās ar alkoholu vai kļūs par sadzīves nozieguma upuri…
