Reizēm ir tik grūti pēc brīvdienām iesākt jaunu darba nedēļu. It sevišķi tad, ja šīs atpūtas dienas ir bijušas vairākas, jo tad nemaz negribas atgriezties darbā.
Reizēm ir tik grūti pēc brīvdienām iesākt jaunu darba nedēļu. It sevišķi tad, ja šīs atpūtas dienas ir bijušas vairākas, jo tad nemaz negribas atgriezties darbā.
Dažreiz šķiet, ka brīvdienas nemaz nav bijušas, nav pieticis laika ne atpūtai, ne arī darbiem, kas jau krājušies nedēļām. Bet ir arī reizes, kad šķiet, ka brīvdienas tiešām bijušas ilgstošas un pilnīgas, tik daudz izdarīts un arī atpūsties paspēts. Bet tik un tā pirmdienas rītā negribas līst ārā no gultas, lai dotos uz darbu.
Teorētiski jau brīvdienas varētu pagarināt, aizbildinoties ar sliktu pašsajūtu vai ko tamlīdzīgu, un dažreiz rodas vēlēšanās tā arī darīt. Bet praktiski jau saprotam, ka uz darbu ir jāiet, un to arī darām. Solot sev, ka nākamo nedēļas nogali nu gan izbaudīsim un visu iecerēto paspēsim.
Bet arī nākamās brīvdienas paskrien vēja spārniem. Un atkal, pamostoties pirmdienas rītā, ir analogas izjūtas kā iepriekšējā. Kad tas turpinās jau mēnešiem, tad liekas, ka kāds cits pie tā ir vainīgs. Vainīgo parasti meklējam gan sev tuvajos, gan arī cilvēkos, kas vienkārši mums kaut ko “neizdara pa prātam”. Mēs jau nesakām: “Tu esi vainīgs, ka man neizdodas visu paspēt – gan atpūsties, gan arī pastrādāt.” Mēs netiešā veidā sodām šos cilvēkus, par savām kļūdām.
Nezinu, kasi jādara, lai neatkarīgi no tā kāda arī bijusi nedēļas nogale, pirmdienas rītā nebūtu jācīnās ar miegu, bet jau pirms modinātāja zvana varētu izkāpt no gultas ar prieku par jauno darba nedēļu.
Vai arī tas nav aplami, ka darbadienu rītos vienmēr ir problēmas ar pamošanos, bet savukārt sestdien un svētdien miegs ir pazudis jau pašā rīta agrumā? Man ieteica brīvdienu rītos iedomāties, ka ir darbadiena, un varbūt tad nāks miegs. Bet šī recepte man neder, jo sevi jau piemānīt nevar. Lai jums jauki pirmdienas rīti!
