Sēņu laiks Latvijā sev līdzi atnesis vairākus smagas saindēšanās gadījumus, ēdot indīgas sēnes. Prakse liecina, ka pašlaik galvenokārt iedzīvotāji ir sajaukuši bērzlapes, saulsardzenes ar mušmirēm. Zināmi arī gadījumi, kad indīgas sēnes apēstas gaileņu vai atmateņu vietā.
Septembra sākumā šokējošs piedzīvojums, lasot un ēdot sēnes, bijis arī kādai četrdesmitgadīgai gulbenietei un viņas draugam. “Mēs lasījām sēnes kā parasti,” “Dzirkstelei” stāsta viņa. Netika smādētas arī atmatenes, kas skaitās ēdamas sēnes pat bez iepriekšējas novārīšanas.
Laimējas palikt dzīviem
Gulbeniete stāsta, ka apēstās it kā atmatenes izrādījušās indīgas sēnes. Kādas tieši, to noskaidrot nav izdevies. “Par laimi, mēs ar draugu noreaģējām ātri, slimnīcā nonācām nākamajā dienā pēc indīgo sēņu apēšanas. Divas dienas mums tikai veikta intensīvā terapija ar kuņģu skalošanu, pēc tam vēl divas nedēļas ārstējāmies slimnīcā, infekciju nodaļā. Mums ir paveicies, ka esam izdzīvojuši,” viņa saka, piebilstot, ka uz sēnēm vairs nevarot paskatīties. Izmetusi atkritumos arī visus ziemai pašas rokām sagatavotos sēņu konservus. Ārstējoties no saindēšanās, divu nedēļu laikā viņa zaudējusi astoņus kilogramus sava svara, jo nākas ievērot stingru diētu un gaidīt, kad pamazām normālā ritmā atsāks darboties aknas.
Gulbenes slimnīcas mediķi zinājuši teikt, ka šovasar arī sēņotāji Lejasciema pusē salasījuši un apēduši kādas indīgas nezināmas sēnes, domādami, ka tās ir gailenes. Arī šie cilvēki, par laimi, ir palikuši dzīvi.
Ēd, ja vari likt galvu ķīlā!
Sēnes, ar kurām cilvēki šovasar saindējušies, bijušas ļoti līdzīgas ēdamajām. Cilvēki spriež, ka vainīga karstā vasara, kas varēja izraisīt sēņu mutācijas un sajaukt galvu sēņotājiem. “Tā ir vienkārši šo cilvēku nezināšana,” “Dzirkstelei” komentē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras emeritētais docents Edgars Vimba. Viņš saka: “Ir tāds izteiciens, ka sievu un sievasmāti arī var sajaukt. Viss ir ļoti vienkārši. Cilvēki drīkst salasīt un lietot ēšanai tikai tās sēnes, par kurām var likt galvu ķīlā, ka tās ir ēdamas.” Tāpēc, kā norāda viņš, zināšanu šajā jomā nekad nevar būt par daudz.
Pēc E.Vimbas domām, sēņotāji nereti ir pārāk vieglprātīgi. Viņa praksē bijis gadījums, kad kāds cilvēks no Alūksnes puses atvedis ekspertam sēni un vaicājis, kā to sauc un vai tā ir ēdama, bet pats piebildis, ka salasījis maisu ar šādām sēnēm un jau nobaudījis maltīti no tām. “Tas ir vistaisnākais ceļš uz saindēšanos!” uzsver docents. Viņš bilst, ka sēņotājam “katra sēne ir jāpazīst personīgi”, jo diemžēl “nav tādu vispārīgu pazīmju, pēc kurām var atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām”. Arī mēles piešaušana svaigai sēnei, lai pārbaudītu, vai tā ir rūgta, neko nedod. Rūgtums nav droša pazīme.
“Ar sēnēm ir tāpat kā ar cilvēkiem. Uz ielas nāk pretī svešs cilvēks, un mēs diemžēl nezinām, vai viņš ir godīgs vai nav. Var “draudzēties” tikai ar pazīstamām sēnēm. Tās pašas atmatenes jeb šampinjonus var sajaukt ar mušmirēm. Atmatenēm lapiņas attīstības sākumā zem cepurītes ir tumšas, vēlāk pat kafijmelnas. Mušmirēm tās vienmēr ir baltas. Bet starp mušmirēm ir arī dažas ēdamas sēnes, piemēram, sarkstošā mušmire. Visas mušmires arī nevar mest pār vienu kārti! Taču zaļā un baltā mušmire Latvijā skaitās pašas indīgākās sēnes. Savukārt par bālo mušmiri ir bijušas debates, ka varbūt tā ir pat ēdama. Tomēr Latvijā šo sēni neēd,” saka E.Vimba.
Sēņu balle beidzas letāli
Sestdien Cēsu pusē kāda 74 gadus veca sieviete saindējusies, mežā lasot un nogaršojot svaigas sēnes bez termiskas apstrādes, jo uzskatīja, ka tās ir nekaitīgās saulsardzenes. Diemžēl tās izrādījās indīgas sēnes. Visticamāk, sēņotāja balto mušmiri noturēja par ēdamu sēni. Tagad sieviete ārstējas Vidzemes slimnīcā Valmierā. “Dzirkstele” to uzzināja Neatliekamās medicīniskās palīdzības Vidzemes reģionālajā centrā.
