Līga Zālīte:
Šogad jau piekto reizi došos ar Gulbenes svētceļnieku grupu uz Aglonu. Man tā ir īpaša pieredze, un katrs svētceļojums ir unikāls, neatkārtojams. Priecājos par to, ka svētceļojumā varu doties kopā ar mammu un māsu.
Domāju, ka ikvienam, kuram ir vēlme izzināt sevi, iepazīt Dievu un pārdomāt dzīvi, būtu jādodas svētceļojumā. Tas ir laiks, kurā var sakārtot savu dzīvi, saprast, kas tev tik tiešām dzīvē ir svarīgs. Es svētceļojumā pārdomāju dažādas situācijas no aizvadītā gada. Tas man palīdz saprast savas kļūdas un laboties. Ikdienā nav laika domāt, vai rīkojos pareizi, vai nesāpināju otru cilvēku. Dodoties uz Aglonu, varu pārdomāt un labāk saprast savu rīcību. Došanās uz Aglonu ir labs veids, kā iepazīt Latgali, jo pa to tiek mēroti vairāki kilometri. Latgales iedzīvotāji ir ļoti laipni pret svētceļniekiem, viņi dāvā pašmāju labumus, piemēram, pienu, medu, ievārījumu. Svētceļojums ir lielisks piedzīvojums, taču šīs dienas fiziski ir diezgan grūtas, jo ir jāiet, lai arī kādi būtu laikapstākļi. Svarīgi svētceļojumā doties piemērotos apavos. Lai arī bieži vien šķiet, ka ir ļoti grūti iet, garīgais ieguvums nav samērojams ar nogurumu. Īpaši redzot, ka veca tantīte vai bērns iet bez čīkstēšanas, pāriet viss sliktais noskaņojums. Un, nonākot Aglonā, pārņem liels saviļņojums, jo mērķis ir sasniegts.
Vjačeslavs Bogdanovs, priesteris:
Svētceļojums – jau pats vārds atklāj šīs ceļošanas būtību un mērķi. Tiek iets vai braukts, vai mūsdienās pat lidots, lai „pieskartos” svētumam. Cilvēki no senseniem laikiem ir izjutuši sevī vēlmi dievbijības vai gandarīšanas garā doties uz vietām, kuras ir slavenas ar brīnumiem un žēlastībām. Mūsu zemē, Māras zemē, svētceļojumā iet pārsvarā uz vietām, kur baznīcās atrodas senās Dievmātes ikonas vai freskas. Svētceļojumu galamērķu mūsu zemē kādreiz bija daudz vairāk nekā mūsdienās, piemēram, Izvalta, Limbaži; Latgalē daudzās baznīcās vēl joprojām var redzēt pateicības zīmes pie ikonām vai svētgleznām par saņemtajām žēlastībām. Tādas ir arī Aglonā. Svētceļojumā uz Aglonu dodas vispirms, lai iekšēji sevi sakārtotu, lai kaut vai tikai mazliet izrautos no ikdienišķās kņadas. Kāds varbūt dodas, lai gandarītu par saviem grēkiem, kāds – lai atrastu atbildes uz jautājumiem, uz kuriem nespēj atrast atbildi tajā ierastajā vidē, kurā viņš dzīvo. Iemeslu var būt daudzi. Tomēr svētceļojums nav vienkāršs pārgājiens. Svētceļojumā atplaukst dvēsele, un šis process ne katru reizi ir „pūkains un rožains”. Svētceļojums ir smags sevis pilnveidošanas darbs, kurā darbojas ne tikai pats cilvēks, bet vispirms Dievs… Kājām pats uz Aglonu esmu gājis četras reizes. Ko meklēju un ko saņēmu? Ar to, ko Dievs caur Dievmātes aizbildniecību iedeva, un to, ko viņš ir iedevis un turpina dot, man pietiek.
Līga Strapcāne:
Man došanās uz Aglonu ir īpašs laiks, un, ja ir iespējams, vienmēr cenšos rezervēt laiku svētceļojumam. Bija jau arī doma varbūt šoreiz neiet, jo ir daudz dažādu darbu un tamlīdzīgi, tomēr zinu, ka tas nebūs pazaudēts laiks un visu, ko šai laikā nokavēšu, saņemšu atpakaļ desmitkārtīgi, kā evaņģēlijā teikts: ,,Meklējiet vispirms Dieva valstību, pārējais tiks iedots…’’
Svētceļojumā eju ne pirmo reizi un esmu pārliecinājusies, ka Dievam uzticētās lietas ir atdotas drošās rokās. Vēlos arī pateikties par daudzām situācijām, kurās esmu saskatījusi Dieva gādību un palīdzību un kuras ir sakārtojušās labāk, nekā tiku cerējusi.
Svētceļojumā man ir iespēja, no vienas puses, uzticēt Dievam ikdienas rūpes un pateikties par palīdzību, ko jau esmu saņēmusi, no otras puses, tas ir īpašs laiks, lai atslēgtos no ikdienas un vairākas dienas ļautos priekam, ko sniedz būšana kopā ar brāļiem un māsām, un laiks, lai intensīvāk, nekā to atļauj ikdiena, izbaudītu attiecības ar Dievu.
