„Dzīvoju vienā mājā ar dēla ģimeni. Mūs šķir tikai mūra siena, jo katram ir savs dzīvoklis. Vecam cilvēkam tas dod drošības sajūtu. Īpaši, ja ar veselību rodas problēmas, ir kam palūgt palīdzību. Kad bija vairāk spēka, kopu nelielu dārziņu, bet nu jau pat līdz malkas šķūnim aizejams ar lielu piepūli. Arī līdz pilsētas centram pusotrs kilometrs šķiet kā pasaules otra mala, tāpēc arī līdz veikalam pašai neaizkļūt. Man nekas cits neatliek, kā izlīdzēties ar dēla un vedeklas palīdzību. Neko jau daudz nelūdzu. Tikai atvest kādu maizes kukulīti, sviesta paciņu, līdz ārstam aizvizināt. Tomēr sirdī jūtos vientuļa, jo vairāk ir to dienu, kad neviens mana mājokļa durvis neatver. Neesot laika garai pļāpāšanai. Kāda tur pļāpāšana! Labākajā gadījumā dažus teikumus pārmijam.” Vecās sievietes stāsts par sajūtām bija daudz garāks. Man tas lika aizdomāties par laiku. Šodien tikai retais vēl raksta vēstules, jo tas prasa laiku, un izlīdzas ar internetu. Pasaule pārvietojas ātrgaitas vilcienos un lidmašīnās, sazinās pa mobilajiem tālruņiem. Viss pakārtots tam, lai cilvēki taupītu laiku. It kā vajadzētu būt lielam laika ietaupījumam, bet tomēr – nav. Nav laika, lai izlasītu labu grāmatu, nav laika nesteidzīgām pastaigām, lai priecātos par apkārtējo. Nav laika, lai aizbrauktu ciemos pie saviem tuviniekiem un draugiem. Nav laika, lai kaut nelielu brīdi atvērtu vecā cilvēka namdurvis un viņu uzklausītu. Laiku vajagot taupīt vairāk nekā naudu. Var jau būt. Tomēr cilvēcīgi mīļas attiecības ne par kādu naudu nevar nopirkt. Tās līdzinās ziedam, kas uzplaukst, ja tiek rūpīgi kopts. Un tam ir vajadzīgs laiks.
