“Dzirkstele” jau rakstīja, ka šā gada maija beigās Gulbenes novada domē ieradās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki un veica kratīšanu aprīlī uzsāktā kriminālprocesa gaitā saistībā ar Gulbenes pilsētas kultūras centra renovācijas projektu. “Tas ir – par iespējama noziedzīga nodarījuma faktu, bet ne pret kādu konkrētu personu,” precizē Gulbenes novada domes izpilddirektors Māris Danieks. Septembra beigās viņam ir atcelti drošības līdzekļi.
– Jums ir atcelts aizdomās turētā statuss un drošības līdzekļi.
– 14.septembrī ar KNAB lēmumu ir atcelti visi drošības līdzekļi, arī drošības līdzeklis, kas liedza pildīt Gulbenes novada domes izpilddirektora amata pienākumus, savukārt 16.septembrī ar Gulbenes rajona prokuratūras lēmumu ir atcelts aizdomās turētā statuss.
– Vai tagad esat tiesīgs pildīt Gulbenes novada domes izpilddirektora amata pienākumus?
– Saskaņā ar minētajiem lēmumiem – jā, esmu tiesīgs.
– Kad jūs varēs sastapt darbā?
– Esmu gatavs atgriezties un strādāt novada labā jau rīt, bet ar nožēlu jāatzīst, ka viss notikušais ir atstājis būtiskas sekas uz veselību.
– Kāpēc izveidojās pašreizējā situācija?
– Šis laikam ir un būs manas dzīves smagākais jautājums. Jautājums, uz kuru man šobrīd nav atbildes. 2009.gadā sāku pildīt Gulbenes novada domes izpilddirektora amata pienākumus. Biju gatavs un joprojām esmu gatavs strādāt sava novada labā. Man Gulbenes novada domē vienmēr ir bijuši lieliski, atsaucīgi un, pats svarīgākais, kompetenti cilvēki. Gulbenes novadam tāpat ir paveicies ar zinošu un erudītu novada domes priekšsēdētāju, arī par novada domes deputātiem neko sliktu nevaru pateikt. Vārdu sakot, visa novada dome kā vienota dūre strādā mūsu novada, mūsu kopējo māju labā.
Tādēļ man nav pat nojausmas, kam bija vajadzīgs mani nomelnot un likt ciest, pirmkārt, manai ģimenei, maniem draugiem un tikai tad – man pašam. Man tik daudz nesāp šī situācija attiecībā pret mani, kā pret manu ģimeni, kas, paldies Dievam, vienmēr ir bijusi man klāt un mani atbalstījusi.
– Vai bijāt pārsteigts, ka atnāca KNAB un jūs aizturēja?
– Viennozīmīgi, tas bija kaut kas negaidīts, un nekad nedomāju, ka ar mani kaut kas tāds varētu notikt.
– Vai jūtaties vainīgs? Vai vaina ir jāuzņemas kādam citam?
– Vainīgs nejūtos, jo tāds neesmu. Domāju, ka to apstiprina gan KNAB, gan Gulbenes rajona prokuratūras lēmumi. KNAB un Gulbenes rajona prokuratūrā strādā augstas raudzes profesionāļi, kas neļaus ciest cilvēkiem bez vainas. Uz jautājumu, vai kādam jāuzņemas vaina, es nevaru atbildēt. Pirmkārt, pie šīs lietas darbu turpina kompetentas iestādes, kuras arī noskaidros visus apstākļus. Es viņiem ticu. Otrkārt, es nevienam cilvēkam uz pasaules nenovēlu izdzīvot to, ko izdzīvoja mana ģimene un es.
– Kāda valstī ir sistēma – vai ir iespējams realizēt kaut vienu projektu bez riska, absolūti godīgi?
– Viennozīmīgi, tas ir iespējams, un esmu pārliecināts, ka tādi arī pārsvarā tiek realizēti.
– Kas, jūsuprāt, šobrīd notiek izmeklēšanas procesā?
– Izmeklēšanas process turpinās, un, kā jau minēju, kompetentas institūcijas pie šīs lietas strādā. Es neesmu ne izmeklētājs, ne prokurors, bet esmu pārliecināts, ka patiesība tiks noskaidrota.
– Vai šajā situācijā visi ir bijuši godīgi pret jums?
– Mazāk vai vairāk – jā. Mana ģimene, draugi un visi tie, kas mani pazīst – jā un vēlreiz jā. Tie, kas pazīst mazāk, varbūt vairāk nosvērās publiskajā telpā izskanējušajai informācijai. Un tādēļ vēlos ar jūsu laikraksta starpniecību pateikties visiem man tuvajiem un mīļajiem, kas man ticēja līdz galam un sagaidīja šo brīdi, kad mans vārds tiek attaisnots.
– Vai nav sajūtas, ka jūsu dzīvei un karjerai ir pārvilkta svītra?
– Šādas sajūtas man, paldies Dievam, nav. Es vēlos tikai vienu, lai ātrāk viss šis aiziet kā nebijis murgs un lai man tiek dota iespēja strādāt un kalpot sava novada labā.
– Kā cīnāties ar pašreizējo situāciju? Vai visi nav novērsušies?
– Es vairāk nogaidu nekā cīnos. Protams, ir bijis daudz iekšēju pārdzīvojumu. Ir sāpes, lielas sāpes par to, ka ir nodarīts pāri, bet ne man – manai ģimenei, maniem bērniem. Kaut gan nav ļaunuma bez labuma. Šī situācija ir arī devusi šo to labu. Nav dzīvē tikai ļaunuma, ir arī savas pozitīvās iezīmes. Pirmkārt, ir bijis daudz laika veltīts ģimenei – tas kā kompensācija. Bija iespējams būt tuvāk maniem mīļajiem – atbalstīt un skolot bērnus, ar kādu mājas soli atbalstīt sieviņu, kas agrāk nebija iespējams tik daudz, kā gribētos. Otrkārt, es pārdomāju dzīvi un darba gaitas domē. Arī šeit vēlos lūgt, lai laikraksts ir kā starpnieks. Vēlos atvainoties visiem kolēģiem, ka kādreiz esmu bijis par asu vai pašpārliecinātu. Un vēlos, lai visi zinātu, cik man viņu trūkst. Treškārt, man bija laiks apceļot mūsu novadu – paskatīties, kas un kā notiek. Un ticiet man – ja man būs iespēja strādāt, es vairāk veltīšu laiku katra pagasta problēmām. Par slikto nevēlos runāt. Ļaunums tikai vairo ļaunumu, un tas nevienam nav vajadzīgs.
– Atskatoties uz domē nostrādāto laiku, vai bija vērts tur iet strādāt?
– Bija. Un, ja man piedāvātu atkārtoti, tāpat ietu, jo es mīlu savu novadu.
– Vai šajā laikā sekojāt līdzi domes darbam?
– Sekoju, cik tas bija atļauts likuma noteiktajos ietvaros. Faktiski – publiskajā telpā.
