Lejasciemieši stāsta, ka pagastā visskaistākā pīpeņu pļava, kas pirms vasaras saulgriežiem pārvēršas baltā ziedu jūrā, esot pie “Bārīšu” mājām, kur 85. vasaru vienatnē ar savām domām un darbiem vada Anna Būmane. Šodien grūti pat iedomāties, ka pirms astoņiem gadu desmitiem pļavas vietā zaļoja mežs. Sīksti un izturīgi cilvēki savulaik mituši “Bārīšos”. Tāda vēl šodien ir arī šo māju saimniece, kura nesūdzas par grūtībām, bet vienkārši izdzīvo katru dienu.
“Kas man par sevi vairs ko stāstīt? Viss jau ir izstāstīts, viss pārdzīvotais palicis pagātnē. Labāk iešu un izlaidīšu vistas un gaili no kūts,” saka Anna, vērdama vecās kūtiņas durvis, pa kurām līdz ar vistām, laiski staipīdamies, izsoļo ruds pūkains peļu junkurs. “Bez kārtīga suņa arī es te viena nevarētu dzīvot. Ceļš ved gar pašām namdurvīm, bet šodien pasaulē dzīvo visādi ļaudis,” vecīte, apsēdusies vecās ābeles paēnā, nopūšas. Nopūta ir kā apliecinājums, ja viņai būtu vairāk spēka, droši vien kūtī īdētu govs un vieta atrastos arī ruksim. Lai izlūgtos spēku, viņa dodas pie savulaik brāļa stādītajiem ozoliem, kuru varenā lapotne sargā “Bārīšu” sētu. “Agrāk pie mājām cilvēki dikti daudz stādīja ozolus, jo tie sargājot no zibens. Koku stādītājam arī jau pāri deviņdesmit gadiem. Brālītis kļuvis pavisam akls. Abi esam veci. Viens pie otra ciemos aizbraukt nevaram, tāpēc sen neesam tikušies, jo viņš dzīvo Madonas pusē,” bēdā Anniņa.
Palikām divi bāreņi
“Bārīšu” saimniece atminas, ka savulaik viņas tēvam bijusi iespēja veidot jaunsaimniecību mežā starp Sudala un Ķiploka ezeriem, bet mamma, kura dzimusi ēkā, kurā šodien atrodas Lejasciema pagasta sociālais centrs, pateikusi, ka neies dzīvot mežā. Tad Annas tēvs, kam Lejasciemā bijis veikals, braucis uz Augulienas muižu pie barona lūgt, lai viņš piešķir zemi citā vietā. Barons atvēlējis 20 hektārus zemes izcirsta meža vietā, divus hektārus piemetot klāt par to, ka zeme – vienos celmos. Tā nu vecāki sākuši lauzt celmus, iekopt laukus un celt māju. “Tēvs, kā jau veikalnieks, gribēja celt jaunu māju nedaudz citā vietā, bet šajā ēkā, kur šodien dzīvoju, – atvērt veikalu. Celdams baļķus, viņš salauza ribas un slimnīcā nomira. Tā arī ne jauna māja tika uzcelta, ne veikals ierīkots. Man tajā laikā bija deviņi mēneši, bet brālim – deviņi gadi. Palikām divi bāreņi. Uzcelt māju līdz galam mammai palīdzēja radinieki. 1927.gadā māja, ko gribējām nosaukt par “Jaunzemiem”, bija gatava. Lejasciema pagastā jau bija trīs saimniecības ar tādu nosaukumu, tāpēc, zinot, ka mājās dzīvo divi bāreņi, tās nodēvēja par “Bārīšiem”.
Skolas gaitas viņu aizvedušas uz Lejasciema sešklasīgo pamatskolu, kas atradusies tur, kur tagad izveidots ķiršu dārzs. Annas vectēvs Jēkabs Ābels Lejasciemā bijis pazīstams podnieks. Viņam piederējusi divstāvu ķieģeļu māja. Pēc skolas beigšanas Anna strādājusi pašu saimniecībā. “Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā saimniecībā visu darīja saimnieki paši. Man neviens darbs nav svešs. Es trīsdesmit gadus kolhozā “Darba cilts” kopu lopus. 17 gadus slaucu govis, tad gādāju par teļiem. Nekur projām no “Bārīšiem” dzīve mani nav aizvedusi. Tikai 1944. gadā kādu laiku pavadījām bēgļu gaitās. Nekur projām no “Bārīšiem” arī šodien neiešu. Kad pienāks tas brīdis, ko neviens cilvēks nezina, gribu nomirt pati savā mājā,” apņēmīgi saka Anniņa.
Izgāju par sievu pie priekšnieka
Strādīgo kolhoza slaucēju bija noskatījis kolhoza “Darba cilts” priekšsēdētājs Jānis Būmanis. Būdama priekšnieka sieva, Anna būtu varējusi raudzīt pēc vieglāka darba, bet nevienu brīdi viņai neienācis prātā dāmu tēlot. “Jānis dzīvoja “Čipatos” un, iedams garām manai mājai, bija uz manu pusi laikam tā vairāk paskatījies. Neviens nezināja, ka grasāmies precēties. Tas bija kā plintes šāviens, kad ciema padomē sarakstījāmies. Ar Būmanīti kopā nodzīvojām 29 gadus un 8 mēnešus. Nomira ar sirdstrieku man uz rokām. Labi satikām, nestrīdējāmies. Bērniņu gan mums nebija,” Anniņa smaida. “Mjā, tolaik visādi gāja, bet cilvēkiem kolhozā bija darbs. Arī mājas tukšas nestāvēja. Šodien daudzas no tām jau nojauktas. Nav jau cilvēku, kas tajās dzīvo. Visvairāk sāp sirds, ka nolikvidēja lauksaimniecību līdz nullei. Kas tad ir palicis no tās pāri? Latvieši ir strādīga zemnieku tauta. Cik tad šodien ir to lielo saimniecību? Katrs kuļas pa savu pagalmu, kā var,” pukojas “Bārīšu” saimniece.
Man ir labi kaimiņi
“Paši tuvākie radinieki visi ir miruši, bet man ir ļoti labi kaimiņi, tāpēc nejūtos vientuļa un aizmirsta. Kaimiņiem ir mašīna, ja man ko vajag, izvizina kā preileni gan pie ārsta, gan uz kādu pagasta centra veikalu, gan uz kapsētu, arī pienu atnes. Manā vecumā veselība kā nu kuru dienu, bet, tiklīdz kaut kas iesāpas, tā uzreiz nemetos pie ārsta. No rīta pamostos, ja sliktāk, iedzeru kādu ripu vai pili un kustos. Pagalmā aug piparmētras tējai, lupstājs arī ir labs. Iztieku ar pensiju. Arī platību maksājumus par bioloģiskajām pļavām saņemu itin labus. Paldies Dievam, varu izdzīvot. Četras reizes nedēļā pie namdurvīm piestāj autoveikals. Vienā dienā pat divi atbrauc. Dārzs ir. Kartupeļus iestādīju un saknes iesēju. Ar gladiolām visu vagu piestādīju. Būs ko vecākiem un Jānītim uz kapiem aiznest. Ko jūs brīnāties! Vai 85 gadu vecumā tas ir kas īpašs. Mans vectēvs nodzīvoja līdz 94, bet vecāmāte – līdz 93 gadiem. Mammai bija 90 gadu, kad Jāņu dienā nomira,” stāsta Anniņa.
Vecīte atklāj, ka, lai gan esot atteikusies no televīzijas skatīšanās un klausoties radio, visu par valsts politiku zinot. “Tā cerēju, ka Zatlerītis tiks atkal par prezidentu. Man viņš patīk kā cilvēks. Ak, jūs gribat zināt, kāda ir mana ilgā mūža gudrība? Pavisam vienkārša – no mazotnes cilvēkam nevajag sēdēt, rokas klēpī salikušam. Lai iet un fiziski pastrādā. Lai ir pastāvīgā kustībā. Tāpēc jau mēs – tās astoņdesmitgadieces – vēl šodien esam tik stipras, ka darbā guvām fizisko rūdījumu. Šodien visi sajūsminās par modernām sporta zālēm. Lai nāk un diendienā panēsā ūdeni ar spaiņiem, lai skalda un krāmē ielā malku, lai cilā siena un zāles klēpjus, lai ravē dārzus! Ar skatīšanos vien neko izdarīt nevar,” saka “Bārīšu” saimniece.
