Atbrauca kāds apmeklētājs – ne jau ar prieka vēsti, bet bēdu vai slimību mākts.
Atbrauca kāds apmeklētājs – ne jau ar prieka vēsti, bet bēdu vai slimību mākts. Mūsu saruna par dzīvošanu un sevis pasargāšanu sākās jau pie durvīm. Valija katram mācīja neienest ne savā, ne cita mājā uzkrāto negatīvo enerģiju. Krusta zīme – svastika – ir spēcīgāka, ka visu noņem, ko nosaka ar indikatoru pirms un pēc šīs procedūras. To Valijai iemācīja dziedniece Rīgā, kura arī atklāja viņas enerģiju ar piecu līdz sešu metru amplitūdu.
Iebraucot mūsu mājas celiņā, varot sajust labo auru. Ejot un braucot pa to, Valija meditēja. Un pēdas palika. Pārbaudot cilvēkus, Valija atrada viņu pašu spējas, kuras iemācīja likt lietā. Šajā joslā aug deviņvīruspēks, lido neskaitāmi dzērvju kāši, vēstot atgriešanos vai atvadas. Valijas bezdelīgas savu jauno paaudzi jau izvadījušas no ligzdām. Interesants atklājums bija tas, ka mājas otrajā koridorā viņas uz spuldzes kupola bija iesākušas meistarot ligzdu. Kad durvis uz āru ilgstoši nestāvēja vaļā, bezdelīgas bija spiestas šo darbiņu pārtraukt un sākt no jauna kūtī.
Aitiņa ir pārdota, siens nav jāpļauj. Labi, ka pagalmu pāris reizes Valija nopļāva. Trešo vairs nevarēja. Rociņai cita slodze, jo zālīte nokaltusi.
Kādā dienā Valijā dzima neparastas domas. Bija jāatrod cilvēks, kas vēlas kopt zemi, ja viņam ir līdzekļi audzēt ko neparastu, transportēt pašam un taisīt biznesu.
Valijai dažreiz gribējās baudīt vecumdienas, ne par ko neraizēties, tikties ar cilvēkiem, papildināties ar jaunām zināšanām dažādos kursos, pabūt teātrī, kas vienmēr bijis mīļš un nepieciešams, klausīties koncertus, jo mūzika, melodija visspēcīgāk spēja Valiju atdzīvināt, aktivizēt, emocionāli pilnveidot, it kā ievest citā pasaulē, dimensijā.
Brīžiem Valijai likās, ka nebija šeit, bet kaut kur citur. Viss apkārtējais ir tikai tā, “starp citu”, pagaidām, nesvarīgi, tāpat vien. Kā Imants Skrastiņš dzied: “dzīves kamols ir gadiem biezs”. Nupat tas ienāca prātā.
Apciemoja astroloģiskās skolas biedrene, kura beigusi arī kursus pie slavenas dziednieces Rīgā. Atveda Valijai medus burku. Līdzi jau pieaugusi meita, divu bērniņu māmiņa. Tās bija jaukas stundas ar abpusēji interesantām sarunām. Laiks aizskrēja nemanot, atstādams jaukus toņus, kas vizēdami ietinās dienas kamoliņā.
Brīnišķīgi mirkļi pavadīti kopā ar Tirzas dakterīti Ieviņu, kura ir dzejniece un rakstniece. Viņai patīkot Valijas dzejoļi, tāpat kā kādreiz Varslavānei Valmierā.
Ar satraukumu Valija gaidīja Jaungulbenes nometni 3×3, jo šajās nometnēs parasti piedalījās arī māksliniece Laimdota Junkara, kura darināja Valijas portretus. Valija zvanīja nometnei. Laimdotas vēl nebija. Tad viņa uzzināja, ka nav arī bijusi, kaut gan telefoniski Valija sūtīja ziņu, ka viņu gaida Sviestakalnā, kur iemūžināta viņas enerģija Valijas attēlā.
Vasara kā bērza sulu krūze izdzerta vairāk par pusi. Rīta rosmes zem ozola lika sajust nakts vēsumu, sudraba ūdens malks no rīta ātrāk liek uzsākt rīta darbus.
x x x
… Viena es zāģēju malku,
Vien nešana notiek ar talku.
Ik dienas jānēsā ūdens,
Vasara, ziema vai rudens.
Lāpstu nomaina kaplis,
Darbi mainās pa apli.
Kā ierodas gaisma logā,
Jāiet salasīt ogas.
Tomātiņš prasa, lai laista,
Un puķe, lai būtu skaista.
Beidzot ilgi gaidītais lietus
Tek mierīgi kā caur sietu.
Vēl paspēju papardes plūkt,
Uz tām guļot, spēku var gūt.
Sarmītes Māris atved gāzi,
Tā – mana malkas bāze.
