Valija ievēroja, ka akas žogmaliņa vēl prasa kādu skaistu ziediņu. Un drīz vien veselas septiņas dobītes piebiedrojas citām ziedu gaidītājām.
Valija ievēroja, ka akas žogmaliņa vēl prasa kādu skaistu ziediņu. Un drīz vien veselas septiņas dobītes piebiedrojas citām ziedu gaidītājām. Tukšie soliņi it kā gaida sēdētājus, taču ir tikai viens skrējējs no viena dārza otrā te ar grābekli, te lāpstu vai kaplīti ar zilo kātiņu. Tā skrējēja ierodas paglāstīt dobīti, līdz tā pauž svaigumu, un ir gatava sagaidīt ziedētāju kuplojam, ik rītus krietni paaugusies, līdz atver savu mīlestību katram, kas spēj priecāties par skaistumu.
Iet un skrien dienas, tik tikko Valija spēj tikt līdzi visam, kas steidzīgi darāms. No rītiem uz taciņām vēl ledus, arī akmenītis durvju kāpņu priekšā apledojis. Taču diena smējas saulei līdzi un gavilē reizē ar pirmajiem putniem. Jau martā tek sulas, un spaiņi viens pēc otra ieceļo pieliekamajā istabā un pildās lielie katli.
Dienas vidū, kad uz brīdi istabiņā Valija ienāk pusdienot, kāds brīkšķina griestus. Kaķis tur nestaigā, bēniņos arī nav neviena cilvēka. Vējš atdusas un ļauj saulei parūpēties par pavasara atnākšanu. Aizdomīga brīkšķināšana. Vai māmuļai kas ziņojams meitām no Turienes, kur smalkā pasaule mīt? Varbūt kāds cits rūpējas par mūsu modrību, lai ieklausāmies. Planētu kvadrāti ir bīstami negadījumu gādātāji. Ne mazums Valija ar tiem sastapusies, bet tagad pat zina – kāpēc.
Pirmdienas rīti pagāja dēliņa gaidīšanā, kad viņa zāļu krava “Saules aptieka” dodas uz Balvu novadu. Valija saklāj kafijas galdu, un acis ik pa brīdim vērš uz logu. Sniega kupenu laikā vajag iet kājām no ceļa. Dažreiz mašīna piebrauc tik klusu, ka liekas – no debesīm nolaidusies kā pati saule. Un māmuļa no prieka nevar atrast vietu, lūkodama, ko varētu iedot pilsētniekiem. Citreiz ciemošanās izpaliek un galds jānovāc kā teātra izrādes ģenerālmēģinājumā. Parasti iznāk otrās brokastis pie mātes, pusdienas – pie tēva Balvos. Valija priecājas, ka dēls atradis tēva mīlestību kaut tagad, kad pašam trīs bērni, jo tās trūka viņa bērnībā.
Kādā naktī Valija dzirdēja lielu troksni, bet iemiga un gulēja tālāk. Viņa domāja – sniegs kūst un krīt no jumta, kur sakrājies lielā slānī. Taču no rīta izrādījās, ka ielūzis kūtij jumts. Par lielu laimi, priekšpusē, kur atradās gotiņa, tas palicis balstoties, bet iekritusi otra puse, pie kuras piebūvēts malkas šķūnis. Valija izveda gotiņu šķūnī, jo nezināja, vai nebruks vēl. Kad apskatīja vīri, izrādījās, ka viena mala ir droša.
Tātad pirmais brīdinājums bija acīmredzams. Kūts bija apdrošināta, tāpēc Valija domāja: varbūt pienākas kāds pabalsts vismaz tās nojaukšanai. Nekā. Viņa saprata, ka nav jēgas apdrošināt. Ja tos 20 latus mēs būtu samaksājuši cilvēkam, viņš būtu novērsis arī sabrukšanu.
