Pēteris Donovs saka savas domas katrai dienai.
Pēteris Donovs saka savas domas katrai dienai. Un kādai augusta dienai ir šādi vārdi: “To, ko Dievs tev deva par velti, par velti arī tu atdosi, neaizturi to savas dzīves pārpilnībā – lai viss turpinās. Cilvēki, kas nedod, ir līdzīgi noslēgtiem ezeriem, kuros nekas nedzīvo.”
Vārds “Dievs” Valijā neasociējas ar formu. Viņas domas šeit sakrīt ar dižo bulgāru gaišreģi, kurš apgalvo, ka cilvēka vēršanās pie Dieva atgādina ziedu vēršanos pret Sauli. Pietiek padomāt un no Dieva atdalās viens stars un ienāk dvēselē. Šis stars ir tikpat nepieciešams kā ziedam saules gaisma.
Mēģinot radīt kādu formu Dievam, jājautā: “Kādu formu var radīt gaismai?” Gaisma pati ir formu radītāja.
Trīs pēdējie gadi Valijai kopā ar māti bija bagātākais izziņas laiks, kad varēja salīdzināt iegūtās zināšanas ar dzīves faktiem, tos redzot, dzirdot.
Mātes vairāk kā 90 gadu garais mūžs bija kā varens koks ar dvēseliskiem augļiem piebriedis. Viņa dzīvoja citiem – saviem deviņiem bērniem, 26 mazbērniem, 32 mazmazbērniem. Viņas magnētiskās rokas palīdzēja nākt pasaulē neskaitāmiem bērniņiem plašā apkārtnē pat vissarežģītākajos apstākļos. Pēc Ločmeļu Paulīnas brauca vīri zirgos no tālām vietām, lai ar masāžu glābtu kādu smagos darbos “pārstiepušos” sievu. Savas gudrības viņa mācījās no mātesmāsas Ievas, toreiz populāras lauku bērnu saņēmējas. Viņas tēvs zināja vārdus, kā cilvēkus paglābt no dažādām likstām, prata iegrozīt savā dabiskajā vietā izmežģītus locekļus. Zināšanas par vārdošanu māte atstāja, pierakstītas uz lapiņām un saliktas lūgšanu grāmatās.
Mātes lielākais prieks bija baznīcas apmeklējumi, tad viņa nerēķinājās ne ar kādiem mājas apstākļiem. Iepriekšējās iemiesošanās nodarbe viņai, izrādās, bija tempļa dejotāja un dziedātāja. Pat sapnī viņa redzēja (ceļoja pa iepriekšējo dzīvi) telpu ar apģērbu noliktavu, audumu baķiem. Mūža nogalē māte baidījās “aiziet bez pēdējā vakarēdiena” un sūrojās, kā lai nokļūst pilsētā baznīcā. Naktī viņa redzēja sapni ar augļu pārpilniem galdiem un pie tiem pazīstamu mācītāju. Zintniecība māca, ka svaiga augļa kumosiņš pirms ēšanas ir dvēselei.
Lūgšanas skaitot, māte vienmēr raudāja. Tās viņa veltīja kādam nelaimīgam vai neticīgam cilvēkam. Pret visiem viņa izturējās vienlīdz labestīgi, tāpēc daži to izmantoja savtīgiem nolūkiem. Šīs īpašības dēļ māti pat pārprata. Tomēr savu attieksmi tāpēc viņa nemainīja.
Lai gan viņa bija fanātiska savā ticībā katolicismam kā vienīgi pareizai mācībai, taču labprāt klausījās arī viedās mācības par citu tautu filozofiskiem vērtējumiem.
