Līdz ar miglu un rudenīgo laiku latviešu senajās tradīcijās sākas sirdij dārgais veļu laiks. Katoļiem novembris sākas ar tā saucamajām dvēseļu dienām. Par visām šīm tradīcijām un daudz ko citu “Dzirkstele” izjautā Gulbenes katoļu draudzes priesteri Māri Zviedri.
– Kāda ir dvēseļu dienu būtība?
– Katoļu baznīcas kalendārā nedēļa no 2. līdz 8.novembrim ir veltīta lūgšanām par mirušajiem. To darām gan baznīcā, gan ejot uz kapiem. Tā var izlūgties sodu atlaišanu mirušajiem, lai viņi ātrāk tiktu Debesīs. Dvēseļu dienām, kuras atzīst katoļi, nav nekāda sakara ar māņticību. Mēs lūdzamies, nevis izpildām tradīciju. Tā ir būtība! Tieši šā iemesla dēļ senāk katoļiem šajā laikā bija pieņemts neiet uz kapiem. Un tikai tāpēc, lai nekultivētu māņticību.
– Latviešiem ir raksturīga kapu kultūra, ne velti ar panākumiem Jaunajā Rīgas teātrī rāda iestudējumu “Kapusvētki”!
– Diemžēl tie ir slikti ieradumi, kas mums līdzi nāk vēl no padomju laikiem. Tad valdīja uzskats, ka kapusvētkos ir jāpiedzeras. Tas ir skumji. Kapos, kur mirušie ilgojas pēc mūsu lūgšanām, nav jārīko dzīres. Tas, ka daļa cilvēku bieži dodas sakopt piederīgo kapus, bet citi to dara tikai kapu-svētkos, nav iztirzāšanas vērts. Katrs dara, kā spēj un vēlas. Būtiski ir tas, ka, sakopjot kapu kopiņas, cilvēks – ticīgs vai ne -, aizlūdz par mirušajiem. Tas notiek neapzināti, pat neizsakot lūgšanas vārdus, paturot tos dziļi sirdī.
– Vai to var saukt arī par runāšanos ar aizgājēju dvēselēm?
– Katoļu baznīca ir pret spiritismu. Tā var nodibināt kontaktus ar pašu velnu, kurš cilvēku vēlas izjokot un attālināt no Dieva! Ir jānošķir, kas ir Dieva ziņā un kas mūsu ziņā. Ticīgajiem cilvēkiem mirušo gari nav nekādi spoki, kā tas ir Helovīna svinētājiem! Katoļi zina: mēs lūdzamies par mūžībā aizgājušajiem, viņi lūdzas par mums Debesīs.
– Latvijā bieži ceļu līkumos, kur kāds gājis bojā autoavārijā, ir ziedi, krusti, sveces. Citi uzskata, kā šai vietai tiek piesaistītas dvēseles.
– Tādā ziņā esmu skeptisks. Nekādas dvēseļu piesaistes nav. Nav nekādas pārdabiskas saiknes. Dvēseli nemaz tā piesaistīt nevar, tā vienalga nonāk tur, kur vēlas. Bīstamos ceļu posmos varētu izvietot brīdinājuma zīmes, ka tur ir jāuzmanās, ka cilvēki tur jau gājuši bojā. Tāda pieredze ir Polijā. Francijā šādās vietās ceļa malās ir izvietota informācija, cik cilvēku konkrētajā vietā ir gājuši bojā. Tas vajadzīgs, lai autovadītājs apdomātos laikus un “nomestu” braukšanas ātrumu.
– Vai jums ir nācies ar lūgšanām palīdzēt mirstošajiem, kuri mokās un nespēj šķirties no šīs zemes dzīves?
– Katoļiem ir tāda iespēja. Cilvēks saņem slimnieka sakramentu. Tā ir lūgšana, kad baznīca šo cilvēku uztic Dievam, lai caur Svēto Garu dāvātu vai nu atveseļošanos – miera un dvēseles spēku –, vai arī pieņemtu viņu, ja patiešām ir pienācis laiks. Tā ir ciešanu atvieglošana, kad pats Dievs darbojas cilvēka dzīvē. Tas varbūt kādam ir arī pēdējais brīdis, lai izlīgtu ar Dievu vai ar cilvēkiem caur Pestītāju. Tas ir brīnišķīgi.
– Garīdzniekam tas nav viegls pienākums?
– Katra situācija ir unikāla, individuāla. Īpaši grūti ir, kad bojā iet mazi bērni. Ļoti grūti. Tomēr mums ir dota ticība, kas pati par sevi ir aicināta būt par cerību zīmi. Kristīgais cilvēks uz nāvi skatās nevis kā uz beigām, bet uz cerību. Brīdī, kad kāds cilvēks mirst, mēs ticam, ka viņš piedzimst Debesīm. Mēs Dievam uzticam savas lūgšanas, lai aizgājējs nonāktu Debesīs, lai tiktu piedots, ja bijis kāds grēks.
– Reizēm ticīgajos vienlaikus ir gan ticība, gan šaubas par to, vai Dievs ir.
– Šaubīties ir cilvēcīgi. Šaubas var iezagties jebkurā. Taču, kad paskaties uz to, ko Dievs mūsu dzīvē ir veicis, redzot cilvēku ticību un to kā viņi tuvojas Dievam, tad saproti, ka nekas nenotiek tāpat vien. Radītājs lielus darbus ir darījis cilvēku lokā.
– Vai ticat liktenim?
– Nē, nākotne ir ar mums. Mēs paši izvēlamies, kas ar mums notiks. Katrs cilvēks pats veido savu dzīvi katru brīdi. Cilvēks ir brīvs katrā savā izvēlē. Ja es sēdēšu uz vietas un neko nedarīšu savas izvēles piepildīšanai, nekas arī nenotiks. Protams, ir arī faktori, kuri mūs iespaido. Tomēr lēmumus pieņemam katrs pats. Katrs esam atbildīgs par savām izvēlēm. Šajā procesā ir Dieva klātbūtne. Viņš visu redz uz priekšu. Dievs zina par katru cilvēku, kāda būs viņa izvēle, kas ar viņu notiks, taču neietekmē šīs izvēles.
– Dievs ar savu viszinību pārkāpj manas dzīves privātumu?
– Dievs, pat iepriekš zinot par mūsu sliktajām izvēlēm, kļūdām, nepiespiež mūs darīt labu pēc viņa prāta. Viņš atstāj cilvēku brīvu. Tajā ir dziļa jēga – mīlestība, kura cilvēku nepieķēdē. Lai labāk saprastu, sacīšu tā. Kad kādu mīlam, esam gatavi pieņemt šo cilvēku ar visām kļūdām un trūkumiem. Tāpat Dievs pieņem mūs, kad darām gan labu, gan sliktu. Viņš mums rāda zīmes, uzrunā caur cilvēkiem, liekot ieklausīties padomos. Tomēr mēs vienalga esam un paliekam brīvi un lemjam paši. Dievs mums neatņem brīvību, turpretim dziednieki, astrologi un zīlnieki šo brīvību cilvēkam grib atņemt. Tas nav nekas labs. Es gribu būt brīvs, es negribu būt vergs!
– Vai Helovīna svinētāji kādreiz ir nākuši pie jums uz baznīcu saldumus diedelēt?
– Nē, viņi baidās no baznīcas. Labi, ka nenāk. Es negribu atbalstīt šādu svētku svinēšanu. Ja bērni citā dienā atnāks uz baznīcu, nodziedās dziesmu, pastāstīs, kā viņiem klājas, es pacienāšu ar saldumiem. Vecākiem nav bērni jāmāca svinēt Helovīnu. Šie svētki mirušo piemiņu pazemo, padara par murgu. Tur nav nekā smieklīga! Tā ir ņirgāšanās.
– Veļu laikā pie varas nākusi jaunā valdība, jaunais Saeimas sastāvs…
– Par valdību un Saeimu, kura veidojusies, ņemot vērā mūsu izvēles, personisko viedokli parasti nepaužu, jo nevēlos nevienu ietekmēt. Es interesējos par to, kam savas balsis atdevuši citi cilvēki, bet par savu izvēli nestāstu. Varu teikt vienīgi to, ka par Zatlera Reformu partiju es nebalsoju. Lai Dievs dod, ka jaunajiem valsts pārvaldītājiem veicas! Es lūgšos un cerēšu! To saku bez skepses. Es draudzē vienmēr atgādinu – kamēr notika balsošana, varējām debatēt, tagad, kad izvēle jau ir notikusi, atliek tikai lūgties, lai tagadējiem politiķiem Dievs dod savu žēlastību, gudrību un spēku darbam tautas labā.
– Drīz jau klāt būs adventes laiks!
– Tas sāksies ar 27.novembri. Tas būs tā saucamais klusēšanas laiks. Tas notiek individuāli. Katrs cilvēks šajā laikā var mainīties, atteikties no sliktiem ieradumiem, tā padarot skaistāku Jēzus bērniņa atnākšanu. Ja kāds šajā laikā atteiksies no smēķēšanas, no alkohola lietošanas, tas būs brīnišķīgi. 26.novembrī pēc iepriekšējā priestera Vjačeslava Bogdanova uzsāktās tradīcijas pie baznīcas kopā iedegsim pirmo sveci adventes vainagā. Muzicēs Gulbenes mūzikas skolas pūtēji. Būs arī koncerti baznīcā, lai cilvēki varētu noskaņoties adventes laikam. Tā pirmajā adventē pēc dievkalpojuma uzstāsies mūzikas skolas vijolnieki. Ceru, ka uz baznīcu decembrī atbrauks arī Zigfrīds Muktupāvels un Ieva Akurātere. Aicināti visi nākt un klausīties, lai garīgi bagātinātos!
