“Ticu, ka ar mani notiks brīnums un es atkal redzēšu. Pasaulē taču notiek brīnumi, vai ne?” tā gandrīz pirms sešiem gadiem teica divu meitu māmiņa tirzmaliete Dita Kalniņa. Viņai ir iedzimta tuvredzība. Daudz ko izšķir tas, kā acis pieņem medicīnisko iejaukšanos. Diemžēl Ditas acis atteicās pieņemt jauno ārstniecības metodi, ko pielieto, lai savilktu tīkleni. Problēmas vispirms sākās ar vienu aci, vēlāk tas pats atkārtojās ar otru. Pasaule pamazām iegrima absolūtā tumsā. Ditai nācās pārciest trīs operācijas. Pēc pēdējās viņa spēja atšķirt gaismu, cilvēku un lielāku priekšmetu apveidus. Tas arī bija viss. Tolaik Ditai bija tikai 39 gadi. To, ko ir nācies pārdzīvot, zina tikai Dita un viņas tuvie cilvēki. Lai saglabātu dzīvesprieku un izturētu, Dita meklēja ceļu pie Dieva. Ar uzticēšanos Dieva mīlestībai arī sākās Ditas augšāmcelšanās.
“Savu dzīvi pilnībā esmu pakļāvusi Dieva gribai, jo viņš dziedina visas sāpes. Bija laiks, kad, lai atgrieztu acu gaišumu, centos meklēt palīdzību pie dažādiem mediķiem. Tagad tik ļoti tam vairs nepievēršu uzmanību, jo, kā teica dakteri, tas ir Dieva brīnums, ka vispār spēju kaut ko redzēt. Pirms pieciem gadiem man neviens nedeva ne mazāko cerību, ka spēšu redzēt. Ja cilvēks pilnībā ir zaudējis redzi, tad savu neredzēšanu pieņem kā pašsaprotamu, bet, ja esi redzējis kaut mazumiņu un arī tas var pazust, tad kļūst smagi. Kad pagājušajā pavasarī acīs bija asinsizplūdums, kļuva pavisam neomulīgi. Baidījos, ka atkal nespēšu neko saskatīt. Pa šiem gadiem nav bijusi neviena operācija, jo operāciju vairs veikt nedrīkst. Tā arī nedotu nekādus uzlabojumus. Man arī nekas cits neatlika, kā visu nodot Dieva ziņā,” saka Dita.
– Cik plaša ir tā pasaule, ko spējat saskatīt šobrīd?
– Neesmu kļuvusi redzīgāka kā pirms pieciem gadiem. Dažkārt šķiet, ka viss kļuvis pat mazliet miglaināks. Redzu priekšmetus, kas ir man apkārt, cilvēkus, lai gan nespēju saskatīt viņu sejas, tāpēc, lai atpazītu, vairāk ieklausos viņu balsīs. Ja balss ilgāku laiku nav dzirdēta, tad ir grūtāk. Daudzi mani sveicina, es tikai smaidu un atbildu ar to pašu. Atšķiru gaismu un spilgtās krāsas – sarkanu, zilu, dzeltenu. Tumšākus toņus atšķirt nespēju, tāpēc jokoju, ka man ir apjoma redze. Pazīstamās vietās spēju ļoti labi pārvietoties. Piemēram, Gulbeni varu izstaigāt viena pati. Arī veikalā varu iet, tikai tur viss ir pārāk raibs. Lai kaut ko iegādātos, man tomēr ir jāņem kāds palīgā.
Tas, ka manām acīm trūkst tā gaišuma, kas ir citiem, mani sāpina mazāk nekā cilvēku savstarpējās attiecības. Mums jāiemācās pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, necenšoties sagaidīt to, ko nav iespējams sagaidīt, jo tad ir vieglāk. Cilvēks savā būtībā nemainās. Tikai Dievam varam lūgt, lai tas palīdz cilvēkam mainīties.
– Skaidrs, ka darbu nebija viegli atrast?
– Redzes problēmu dēļ kādu laiku nekur nestrādāju. Tad uzzināju par projektu, kurā bija iespējams iesaistīties arī invalīdiem. Uz to mudināja mans bijušais priekšnieks Māris Raģelis, kurš vienmēr rūpējās par saviem bijušajiem darbiniekiem. Viņš man ir palīdzējis ļoti daudz. Projekts, kas bija saistīts ar Tirzas pamatskolu, ilga divus gadus. Kad tas beidzās, skola mani paturēja darbā, bet viss taču varēja būt pavisam citādāk. Nevaru palīdzēt audzinātājām rakstudarbos vai zīmēšanā, ja nu vienīgi, izmantojot lupu, bet man tiek uzticēti citi darbi. Es jūtos citiem vajadzīga. Strādājot ar bērniem, uzreiz atklājas, kurā ģimenē viss ir kārtībā, kurā ne. Diemžēl vecākiem neatliek laika saviem bērniem. Tas rada lielas problēmas, kas iespaido bērnu garīgo veselību. Arī es dažkārt sadusmojos uz kādu blēņdari, bet tikai ar mīlestību mēs spējam audzināt.
– Kā veidotos jūsu dzīve, ja nebūtu meklējusi ceļu pie Dieva?
– Bieži esmu par to domājusi. Jau tad, kad atnācu dzīvot uz Tirzu, gāju baznīcā, jo ticēju, ka ir kāds augstāks spēks, kas mūs sargā un spēj palīdzēt. Apprecējos, piedzima bērni. Visu sevi pilnībā atdevu grāmatvedes darbam Tirzas pagasta pārvaldē. Bija arī vēl dažādi citi papildu darbi. Nekam citam vairs neatlika laika. Pat savām meitām ne. Cik ilgi tā turpinātos? Tagad visu dienu pavadu kopā ar mazajiem bērniem. Domāju, ja es redzētu, diezin vai viss būtu tā, kā ir šobrīd. Iespējams, Dievs gribēja, lai pievēršos viņam, tāpēc man tika atņemta redze, darbs, radās problēmas privātajā dzīvē. Par to, kas ir noticis, esmu Dievam tikai pateicīga. Pagājušajā vasarā man bija iespēja būt Mežugorjē – svētajā vietā, kur vizionāriem parādījās Dievmāte. Tur sajutu tik lielu gara piepildījumu, ka biju pārpilna prieka. Es rakstīju īsziņas uz mājām, un vīrs pēc tam neticīgi pārjautāja, vai tās esmu rakstījusi pati. Arī vīrs tic, bet atšķirībā no manis viņš tic citādāk.
Meitas arī saprot manu izvēli. Pasaulē ir tik daudz dažādu vilinājumu. Agrāk arī man tāpat kā viņām ļoti patika skaistas lietas, bet tagad man tas viss ir atņemts. Apģērbu veikaliem tik viegli paeju garām. Meitenes man sajūsmināti stāsta par kaut kādu lietu, bet viņām saku, ka jau pēc mēneša tas vairs nešķitīs tik vilinošs un skaists. Meitām gribas baudīt dzīvi, bet es viņām stāstu, ka paliekošās ir pavisam citas vērtības. Mēģinu ar viņām runāt par cilvēku savstarpējām attiecībām, par attiecībām starp zēniem un meitenēm, ka īstā mīlestība vienmēr atnāk tad, kad Dievs to ir paredzējis. Es ceru, ka Krista, kurai ir 18 gadu, un Renāte, kurai ir 14 gadu, kaut ko no manis teiktā paturēs prātā.
– Kāpēc vieniem tiek uzlikti pārbaudījumi, bet otriem viss tiek dots?
– Dievs, kam ticam, ir mīlestības un žēlastības Dievs. Daudzi domā, ka dažādi smagi pārbaudījumi jāpārdzīvo tāpēc, ka ir pārāk daudz grēkots, bet Dievam priekš katra cilvēka ir savs plāns. Viņš nekur nav teicis, ja jūs būsiet mani bērni, ja pievērsīsieties man, tad es visu nolikšu gatavu kā uz plauktiņa. Man šķiet, ka šodien cilvēki nespēj noticēt tam visam. Viņiem šķiet, ka Dievs ir kaut kas tāds, kas sēž uz mākoņa malas. Cilvēki viņu izmanto savam pašlabumam. Dievs, izdari man to, ko es vēlos, un tad jau viss būs kārtībā. Mums katram ir paredzēts tik daudz laba. Mums tikai jāklausa tas, ko Dievs no mums vēlas sagaidīt. Arī lūgties var ar vienkāršiem vārdiem, tikai tiem ir jānāk no cilvēka sirds. Mums nevienam Dieva priekšā nav jāizliekas. Ne jau liekai runāšanai ir nozīme. Cilvēks var vienkārši nopūsties, un kļūs vieglāk. Lūgšanu lūgšana ir mums visiem zināmā tēvreize. Tajā ir aptverts absolūti viss. Katru rītu pēc piecelšanās vienmēr norīvējos ar dvieli un pusstundu veltu lūgšanām. Esmu novērojusi, ka dažkārt, ja lūdzos lūgšanas pēc, it kā attālinos no iekšējā miera, bet, ja lūdzos no visas sirds, tad pārņem tāds miers. Esmu Tirzas draudzes locekle. Pie mums brauc mācītājs Valdis Strazdiņš no Grostonas.
– Ar ko asociējas Lieldienas?
– Katra diena var būt Lieldienas, jo tās palīdz cilvēkam attīrīties no visa – arī no sāpēm. Tās vajag izrunāt, uzticot Dievam. Kāpēc cilvēki vieglāk ļaujas noticēt sātana vilinājumiem? Lai gan Lieldienās ir zaķi un daudz kas cits, man šie svētki saistās ar daudz lielākām garīgām vērtībām, jo Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki komercializējas. Mēs godinām materiālās vērtības, lai gan daudz vairāk būtu jāgodina Dievs. Kāpēc ar mūsu tautu notiek tas, kas notiek? Kāpēc mēs neņemam vērā Bībelē rakstīto? Tur ir ierakstīta visa pasaules vēsture. Šodien virsroku ņem ārišķība, ko vairo arī dzīves aizņemtība un dažādie piedāvājumi, kas dod ātrāko relaksācijas iespēju. “Es novēlu katram cilvēkam atrast personiskās attiecības ar Dievu, jo tad var gūt prieku. Dievs jau mūs pats sameklē. Mums ir tikai jāsaka: “Jā!”, saka tirzmaliete Dita Kalniņa.
