Andris vasiļjevs: atmiņas vērtē augstāk par “medāli”. Nakts. Aukstums. Sniega nav. Ir silti. Kā zvaigznes Latvijas debesīs Rīgā deg ugunskuri.
Andris vasiļjevs: atmiņas vērtē augstāk par “medāli”.
Nakts. Aukstums. Sniega nav. Ir silti. Kā zvaigznes Latvijas debesīs Rīgā deg ugunskuri. Un pie tiem ir arī simtiem cilvēku no Gulbenes puses. Starp viņiem – Andris Vasiļjevs.
15 gadus jaunāks nekā šodien. Vitalitātes pilns. Domu un cerību pilns par to, kādu viņš vēlas Latviju pēc 15 gadiem – šodien.
“Tagad mums ir tā brīvā, neatkarīgā Latvija. Ir. Taču, iespējams, tā neatbilst katram konkrētajam modelim, ko ikviens sevī bija “uzbūris” toreiz. Tāpēc ir tik daudz vīlušos cilvēku. Tas ir skaidrs. Daudzi pat negrib atcerēties barikāžu laikus. Ir pat tādi, kas saka: “Ja vēlreiz būtu jāiet, es neietu un nestāvētu barikādēs!” Muļķības. Ja vajadzētu, nāktu un stāvētu. Atmestu savu ego,” saka Andris.
Sāpot tas, ka šodien esam piemirsuši, kurš pirms 15 gadiem parādīja savu nostāju un kurš neparādīja. “Kamēr mēs pacilātībā Rīgā stāvējām pie ugunskuriem, cits… tulpes audzēja un bagāts kļuva. Starta pozīcijas bija visiem vienādas. Algas bija daudzmaz vienādas. Varbūt daudzi no tiem, kuru barikādēs nebija, atguva savas mājas, savus mežus. Mēs viņiem iedevām šodienas Latviju. Barikāžu laiks, protams, bija dziesmots laiks. Mūsu upuri nebija tādi, kādi iepriekš nesti Latvijas vēsturē, aizstāvot savas valsts neatkarību. Un tomēr 1991.gada janvāra barikādēs maz bija to, kas tagad ieņem lielus amatus, sēž Saeimā. Tagad rakņājas pa čekas maisiem un tā noskaidro, kas ir kas. Bet varbūt pietiktu atcerēties, vai šis cilvēks ir bijis janvāra barikādēs, pie kura ugunskura viņš ir stāvējis!” saka Andris.
Ar mirdzumu acīs Andris Vasiļjevs atceras, kā tas viss bija. Viņam ir sava pieredze. Un viņš to var salīdzināt ar citu cilvēku skatījumu par to dienu notikumiem.
Viņš saka: “Nākas brīnīties par to, cik daudz tagad izrādās ir barikāžu dalībnieku rīdzinieku. Man liekas, ka daudzi no tiem, kas patiešām stāvēja barikādēs, tagad nemaz “nezīmējas”. Tas nenozīmē, ka viņos ir nožēla. Man arī nav tā “medāļa”, kas apliecinātu, ka esmu bijis barikāžu dalībnieks. Nejūtos apbižots. Man ir atmiņas, kas ir vērtīgākas par desmit tādiem “medāļiem”. Par atmiņām runājot… Ir tautā tāds marasms punktīgi atcerēties, kas notika 1940.gadā, bet totāli aizmirst, kas bija 1991.gadā.”
Viņš pirms 15 gadiem strādāja Šķieneros, uzņēmumā “Lauktehnika”. Bija Tautas frontes līderis darba kolektīvā. Kopā ar kolēģiem Māri Čakaru un Otto Pavāru bija darbabiedru grupu vadītāji, stāvot uz barikādēm Rīgā. Uzņēmuma vadītājs Vasilijs Zagaruiko atbalstīja šo iniciatīvu. Andris atceras, ka grupu vadītājiem bijusi atšķirības zīme – balts marlītes apsējs ap roku. To stāstot, viņš mīļi pasmaida.
“Mūsu, “Lauktehnikas”, vīri barikāžu laikā izjuta tā laika nozīmīgumu ne tikai romantiski, bet arī skaudri. Viņi dabūja saskarties ar iespējamību – kā viss varēja beigties. Ja no notikumu virzītāju puses būtu bijusi viena nepareiza pavēle, viens incidents, varētu būt daudz upuru. Es nezinu to virtuvi, kas tolaik notika valdībā, taču zinu vienu. Viņi tur nepieļāva incidentus, kas varēja līdzi sev nest upurus. Pēc janvāra barikādēm uz Gulbeni no Rīgas pārbrauca “KAMAZ” automašīnas ar ložu pēdām. Pēc tam šie transportlīdzekļi nonāca mantojumā manā uzņēmumā. Laikam vairāk gan šo automašīnu vairs mums nav nevienas. 15 gadi taču ir pagājuši,” stāsta Andris.
Zina sava ugunskura vietu
Kad viņš esot Rīgā tagad, allaž skatiens meklējot to vietu, kur barikāžu laikā bija viņa ugunskurs, pie kura dežurējis. Viss esot mainījies. Rīga vairs nav tāda, kāda bija toreiz. Tomēr ugunskura vietu Andris arvien vēl zina. Tā ir uz Dzirnavu un Krišjāņa Barona ielas stūra.
“Toreiz tur bija piedzīta smagā tehnika no citiem lauku rajoniem. Tā mēs tur vienu, vēl otru nakti vadījām. Mēs nestāvējām. Bija auksti. Kāda bija atmosfēra? Pacilāta! Dziedājām. Ja kāds saka, ka bija bailes, nu, nebija tā. Bija eiforija, vienotība. Mēs nebijām saskārušies ar realitāti, ka uz mums varētu šaut. Neviens neticēja, ka šaus,” atceras Andris.
Gulbenieši arī bijuši starp cilvēkiem, kas barikāžu laikā veidoja “dzīvu sienu”. “Rīga likās patukša. Bija iespaids, ka galvaspilsētā sapulcējušies laucinieki vien. Rīdzinieki? Manīju vien vecākās paaudzes sieviņas. Tās nesa sviestmaizes un izrādīja savu nostāju. Bija daudz rīdzinieku krievu tautības cilvēku mūsu pusē,” saka Andris.
Viņš nebeidz brīnīties par latviešu mentalitāti. Rakstura stingrību. Barikāžu dalībnieki nudien nebija tie, kas varētu izprovocēt asins izliešanu.
“Redzēju, kā garām mums, barikāžu dalībniekiem, pagāja interfrontes mītiņš. Tā ir latviešu tautas mentalitāte. Citās nācijās varbūt būtu zvērīgi kautiņi,” stāsta Andris. Gulbenieši, godam aizstāvējuši Rīgu un Latviju, mājās braukuši vien tad, kad bijis skaidrs – viss ir mierīgi, OMON uzbrukuma vairs nebūs.
Negribējās dzīvot melos
Par ko cilvēki bija gatavi doties uz barikādēm? Kā lai to izskaidro šodienas bērniem, pusaudžiem, kas neko par to laiku nezina? “Lozungs bija par neatkarīgu Latviju. Par mūsu Latviju. Tas visiem bija tuvs lozungs. Visās mutēs lozungs skanēja vienādi, taču katram galvā bija savs Latvijas modelis, kādu konkrētais cilvēks to iedomājās, sākot ar virtuvi un beidzot ar naudas maku,” skaidro Andris.
Vecākās paaudzes cilvēki droši vien tajā izšķirošajā brīdī domāja par savu zemīti, cik būs saimniecībā zirgu, cik gotiņu. Jaunie varbūt domāja, ka beidzot vairs nebūs jādzīvo melos. Tolaik daudziem bija naudas ietaupījumi, bet nopirkt nebija ko. Nebija iespēju redzēt pasauli. To visu gribējās! Gribējās ieraudzīt, ka tur – ārā – ir 20.gadsimts.
Par tiem, kas saka – no vienas savienības esam tikuši ārā, otrā esam iekšā, Andris teic: “Pilnīgi aplam! Tā var runāt cilvēks, kam labākie gadi nav pagājuši pie komunistiem. Kas bija viena un kas ir otra savienība? Nemaz salīdzināt nevar! Rindas pēc “žiguļiem” …ilga vairākus gadus. Un tad vēl par cilvēku sprieda, vai viņam pienākas par savu naudu iegādāties automašīnu. Ņirgāšanās! Lai aizbrauktu uz Poliju ekskursijā, pusgadu bija jāiet atrādīties dažādās komisijās, kurās vērtēja, cik liels aktīvists tu esi un vai esi politiski “apkalts” (podkovan).
Veikalos – talonu sistēma! Cilvēks, kas var pielīdzināt Padomju Savienību Eiropas Savienībai laikam taču to visu ir aizmirsis! Aizmirsis rindas veikalos, kaušanos desas gabala dēļ un to, ka vai katram otrajam mājās bija sekcija “Zīle” un uz vienu cilvēku pienācās noteikta dzīvojamā platība. Ne vairāk! Tagad neapmierināti jūtas neveiksminieki. Tādiem slikti būtu pat franču galmā.”
Zudusi godavārda vērtība
Arī viņam ir iebildumi par to, kā dzīvojam šodienas Latvijā. “Nav mūsu sabiedrībā spēcīga iedzīvotāju vidusslāņa. Bankas piedāvā kredītus, līzingus. Taču mēs nevaram atļauties dzīvot uz kredīta tā, kā to dara ārzemēs. Tur uz kredīta dzīvo no dzimšanas līdz nāvei. Taču tur cilvēkiem ir stabili ienākumi. Viņi var plānot savus ieņēmumus un tāpēc – arī kredītus. Mums nav tādas stabilitātes. Mums ir superbagātie viendienīši, kas it kā nejauši uzaudzējuši puķes. Un ir otra sabiedrības daļa, kas dzīvo no rokas mutē. Viņi nezina, vai rīt viņiem būs darbs vai nebūs,” atzīst Andris.
Šodienas Eiropas Savienība – tur nevienam nemaksā ne par ko. Tā domā Andris. Turpretim Padomju Savienībā cilvēki lielāko dzīves daļu pavadījuši, tēlojot, ka strādā. Savukārt darba devēji tēloja, ka maksā par darbu.
“Tagad tā nav. Tāpēc ir tā, ka Latvijā trūkst darba roku. Cilvēki brauc strādāt uz ārzemēm. Cilvēki materializējas. Viņi pazaudē to, ko saucam par Latvijas patriota jūtām. Un tad rodas doma – nepalīdzēšu uzņēmējam te, labāk iešu sēnes lasīt īram vai audzēt cūkas dānim. Cilvēks brauc uz turieni un domā, ka būs maize bez garozas. Nebūs! Dažs lepojas, ka tur daudz pelna, bet ko viņš izcieš svešumā, cik tur par savu dzīvošanu atdod? Tagad sastopu tādus ļaudis, kas saka: soli nesperšu ārā no Latvijas!” saka Andris.
“Cilvēkos ir zudis kādreizējais godīgums. Agrāk teica – dodu vārdu, un tad arī turēja vārdu. To mums ieaudzināja no bērnības. Un tad vēl zīmīgie vārdi – bet ko teiks cilvēki? Agrāk tas bija būtiski, tagad – ir vienalga. Toreiz viss bija skaidrāk, viennozīmīgāk – balts vai melns. Slikto sevī cilvēks centās slāpēt. Arī apkārtējie mudināja to darīt. Tagad nekautrējas slikto rādīt un saka, ka tas ir tāds stils. Nu nav tas stils! Tā ir slikta audzināšana,” bēdā Andris.
Kas vēl viņam nepatīk? Tas, ka viss koncentrējas Rīgā, sākot ar cilvēkiem, kas Latvijai nemaz nevēl labu. “Jebkurš spļāviens uz Latvijas valsti tiek “pabāzts” zem demokrātijas. Nepatīk, ka lats provincē darba samaksas ziņā ir pieci vai desmit lati Rīgā. Alga, kura mūsu pusē skaitās liela, Rīgā ir nieks. Kāpēc tas tā? Tāpēc jau arī lauksaimniecība nīkuļo.
Ja jau mēs esam Eiropas Savienībā, tad par jebkuru darbu mums būtu jāsaņem tikpat liels atalgojums, kāds par tāda paša darba veikšanu ir frančiem, vāciešiem vai citiem,” uzsver Andris.
Vēl viņam sāp, ka dažs aktīvs barikāžu dalībnieks šodien ir pilnīgi atstumts – no darba dzīves, no harmoniskas privātās dzīves. Tas viņam joprojām esot kā mīkla. Bet tie taču ir cilvēki, kam ir iespēja salīdzināt bijušos laikus ar tagadējiem, kam ir dots redzēt atšķirību! Kāpēc politiskās un ekonomiskās pārmaiņas ir kļuvušas par viņu privāto drāmu, pat traģēdiju?
“Šie laiki? Kādi tie ir, tādi ir,” pasmaida Andris. Un tad seko stāsts, kā Gulbenes rajona padomē “siltos svīteros” bija sapulcējušies drosmīgie vīri, kas bija bruņojušies ar melno humoru, ka var tikt izsūtīti uz Sibīriju. “Tur bija arī Nikolajs Stepanovs, Guntis Blūms, Elmārs Eleksis. Mums tika teikts, ka, ja tikai pieskarsimies Ļeņina piemineklim, tad… Tomēr viss notika. Klusi,” ar šķelmīgu smaidu saka Andris.
