Viss liecina, ka Bruknas muižas sāgai vēl galu neredz. Un tas ir labi, jo beidzot tiek skaļi runāts un diskutēts par sāpīgo tēmu – pusaudžu audzināšanu vai pareizāk būtu – neaudzināšanu. Vārdos visas atbildīgās iestādes ir gatavas palīdzēt, bet reāli trūkst cilvēku – darītāju, kuri vēlas un arī spēj izprast un risināt problēmas, kas tagad gluži kā nobriedis augonis ir pārsprādzis, atklājot nepievilcīgu strutojošu patiesību. Manuprāt, nebūt nav vajadzīgs psihologs vai cits speciālists, lai saprastu – arvien vairāk tiek runāts par bērnu tiesībām, aizmirstot, ka viņiem ir arī pienākumi. Domāju, daudzi piekritīs Andai Līcei, kura norāda, ka liberālā audzināšana ir izgāzusies, to vislabāk redz skolotāji un domājoši vecāki. Visi bija apmierināti, kamēr kāds nepasūdzējās par Bruknas muižā “nomocītajiem” pusaudžiem. Vai priesteris Andrejs Mediņš brauca pa Latviju un vāca zēnus, lai viņi vergotu, novācot ķiplokus? Nē, viņus atveda vecāki, kuri lūdza palīdzību, jo nespēj tikt galā ar saviem pusaudžiem. Un ne jau tikai viņi. Kā preses konferencē teica A.Mediņš, uz Bruknu kā vienīgo vietu, kas var “bērnus savākt”, sūtīja arī bāriņtiesas un bērnunami. Protams, nekas nav tikai balts vai melns. Vai iespējams, ka cilvēks, kas “Latvijas lepnuma” apbalvošanas ceremonijā saņēma “Zelta ābeli”, pēkšņi būtu pārvērties līdz nepazīšanai? Var nepiekrist viņa pārliecībai un metodēm, tomēr nevar uzskatīt darbu par sodu. Kādā televīzijas pārraidē bērnu tiesību aizstāve ar pārliecību apgalvoja, ka bērniem nekad nevajadzēs ravēt burkānus, tāpēc viņiem tas nav jādara. Turpretim A.Mediņš atzīst: “Katram ir sava vaga jāizravē, arī man.” Un tas noteikti ir sakāms par jebkuru darbu. Mana kolēģe Limbažu avīzē sagatavojusi interviju ar piecpadsmitgadīgu pusaudzi, kurš Bruknā bija dienās, kad tur ieradās Tiesībsarga biroja un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārbaudītāji. “Viņi iztaujāja visus pusaudžus. Vēlāk viens no zēniem pie pusdienu galda atzinās, ka ir samelojis tiesībsargiem par grūto darbu un slikto attieksmi,” atklāj pusaudzis. Viņš secina, ka dažiem puišiem vienkārši negribējās strādāt.
