Katrs cilvēks izvēlas kaut ko savu. Viena sabiedrības daļa apmeklē gleznu un rokdarbu izstādes, kur katrs eksponāts ir izprotams, daļa priekšroku dod modernās mākslas izstādēm, spējot uz balta audekla gabala centrā iekrāsotajā sarkanajā punktā izlobīt kādu filozofisku prātojumu. Izstāžu gaume ir atšķirīga arī starp sievietēm un vīriešiem. Par to pārliecinājos Novada svētku laikā, aplūkojot medību trofeju vispusīgo izstādi. Godīgi atzīšos, ka man tās apskatei pietika ar piecām minūtēm. Īpaši tad, kad mazmeita citu pēc cita uzdeva jautājumus par to, kāpēc onkulis ir nogriezis dzīvniekam galvu un pielicis pie sienas, kāpēc onkuļiem patīk novilkt ādu lūšiem, meža cūkām un vilkiem, kur no galvaskau-siem palikušas dzīvnieku acis, kāpēc briežiem ir nozāģēti ragi, kāpēc dzīvnieki, kas atrodas izstādē, nav dzīvi. “Ja arī zvēriņi un putniņi nomirst, viņus taču apglabā kapiņos vai ieliek kastītē un ierok zemē, nevis noliek izstādē,” mazā bērna jautājumi sekoja cits citam. Mēģināju kaut ko skaidrot par medniekiem un medībām, par mednieku izrādīšanos ar nomedītajām trofejām, tomēr bērnu nekas nepārliecināja. Jo vairāk klausījos uzdotajos jautājumos, jo arvien vairāk sapratu, ka medību trofeju izstādes nav domātas man. Ja vēl varu pieņemt, ka pie sienas tiek novietoti dzīvnieku ragi, tad nevaru iedomāties, ka man mājās istabas stūrī stāvētu lūša, jenota vai vilka izbāzenis, uz skapja tupētu pūce ar stikla acīm, pa grāmatplauktu “skraidītu” vāvere, blakus ūdens krānam tupētu bebra izbāzenis, bet pie spoguļa atrastos dzīvnieka galvaskauss. Neko darīt, vīrietis jau izsenis ir bijis mednieks.
