Rīt Tirzas pagastā notiks Gulbenes Novada svētki, kas ir apvienoti ar Vispasaules tirzmaliešu saietu. Svētkos piedalīsies arī tirzmaliete Sintija Rakule, kura jau astoņus gadus dzīvo Amerikā. Šovasar viņa divus mēnešus izbauda, cik labi būt mājās kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām, lai gan sirds ilgojas arī pēc Ņujorkas, kur viņu gaida vīrs Gregs.
Tirzas pagasta „Rubīnos” krāšņi zied puķes, Sintijas tēva celtajā lapenē, par ko viņa ir ārkārtīgi priecīga, saimnieko vējš. „Visus, kas atnāk ciemos, aicinu pakavēties lapenē,” bilst Sintija, sākot savu stāstījumu par to, kā nokļuvusi Ņujorkā.
Pārpilna ar dažādām idejām
„Uz Ņujorku aizbraucu draudzenes pierunāta, iesaistoties kultūras apmaiņas programmā, kā arī apņēmības pilna tur labāk apgūt angļu valodu. Man vispār bija tāds plāns – piecus gadus ceļot pa pasauli, lai pēc tam atgrieztos Latvijā. Pat sarakstīju tās valstis, kur gribēju būt. Starp tām bija arī Spānija, jo šķita, ka tur ir kaut kas tāds, kas mani tur gaida un aicina, kas noteikti jāredz. Piemēram, uz Zviedriju aizbraucu, lai iemācītos zviedru valodu, kas ir līdzīga norvēģu valodai, kas man joprojām šķiet ārkārtīgi skanīga. Tiesa, tagad šīs valodas zināšanas būtu lietderīgi atsvaidzināt,” smejas Sintija. Amerikā viņa izskolojusies par grafisko dizaineri, lai gan pirms tam Latvijā Rīgas Tehniskajā universitātē studējusi uzņēmējdarbību. „Grafiskais dizains man bija sirdij tuvāks nekā uzņēmējdarbība, tāpēc cītīgi pildīju visu uzdoto. Mācības pabeidzu kā vislabākā. Mans vīrs strādā kā nekustamo īpašumu vērtētājs, bet es pagaidām iesaistos dažādos nelielos projektos, lai gan esmu nolēmusi uzsākt pati savu biznesu, tāpēc pa vasaru lasu dažādas grāmatas. Ideju man ir ļoti daudz, atliek tikai koncentrēties uz vienu. Iespējams, ka tas būs bizness, ko varēšu attīstīt gan Amerikā, gan arī Latvijā. Viss ir iespējams, cilvēkam tikai ir jāgrib, jāiet un jādara,” uzskata Sintija.
Pulcē draugus Ņujorkā
Sintija, tiklīdz ieradusies Ņujorkā, uzreiz centusies rast kontaktu ar tur dzīvojošajiem latviešiem. „Man Ņujorkā ir daudz draugu latviešu, tāpēc latviešu valodā runāju katru dienu, jo satiekos un sazvanos ar draudzenēm. Esmu tā, kas pulcēju draugus kopā. Piemēram, uz Jāņiem sasaucu kopā visus man zināmos latviešus, jo Amerikas latvieši nav zaudējuši šo svētku svinēšanas tradīcijas. Pinām gan vainagus, gan cits citu aplīgojām, ejot no mājas uz māju, jo es nedzīvoju pašā Ņujorkas centrā, bet tās priekšpilsētā Vaitplensā, kur ir daudz zaļumu, parku un gaisa. Man tur ļoti patīk. No Ņujorkas līdz pilsētiņai ar vilcienu jābrauc tieši 38 minūtes. Ja rodas vēlēšanās izbaudīt cilvēku drūzmu, sēžos vilcienā vai pie automašīnas stūres un esmu Ņujorkā. Tur ir arī latviešu luterāņu baznīca,” stāsta Sintija. Viņa nenoliedz, ka ir dzirdēti dažādi stāsti, cik viegli vai grūti klājas latviešiem svešumā, bet iepriekšējā ceļošanas pieredze pa Eiropu bijusi laba skola. „Godīgi jāatzīst, ka Amerikā man bija visgrūtāk pierast, lai gan šobrīd pat nevaru pateikt, kāpēc tā,” prāto Sintija.
Sirds pieder amerikānim
Jau divus gadus viņa ir precējusies ar amerikāni Gregu, kurš ciemojies arī Latvijā. Abu sazināšanās valoda ir angļu. „Mana mamma pat mācījās angļu valodu, lai varētu kaut nedaudz saprasties ar Gregu. Vīram, esot Latvijā, ļoti patika latviešu tradīcijas un daba, kā arī šašliks. Viņš vēl ilgi par redzēto stāstīja Amerikā saviem draugiem. Arī mamma ciemojās pie mums Amerikā un gatavoja visiem garšīgus ēdienus. Mamma iekšēji droši vien jūtas mierīgi, redzot, cik labi pret mani izturas Grega vecāki. Amerikāņiem vispār patīk latviešu meitenes, jo viņas esot skaistas,” smejas Sintija. Viņa šovasar ar Ņujorkas latviešu kori piedalījusies arī Dziesmu un Deju svētkos. „Tas bija fantastiski – iet gājienā pa Rīgas ielām! Es ļoti gaidīju gan Dziesmu svētkus, gan Vispasaules tirzmaliešu saietu. Par to stāstīju arī vīram, kurš sākumā nesaprata, kas tas par saietu, bet apjauta, cik man tas ir nozīmīgs. Man ļoti gribējās dziedāt, jo savulaik dziedāju arī Tirzas tautas nama ansamblī „Taurenīši”. Tas bija ārkārtīgi jauks laiks, jo ar koncertiem apceļojām visu Latviju. Draudzene ieteica iestāties Ņujorkas latviešu korī, ko vada diriģents Andrejs Jansons. Korī vairāk nekā deviņdesmit procenti dziedātāju ir Amerikas latvieši, bet pieci procenti – iebraucēji no Latvijas,” stāsta Sintija. Uz jautājumu, vai viņa kādreiz atgriezīsies uz dzīvi Latvijā, Sintijai šobrīd nav atbildes, jo sirds pieder amerikānim, ar kuru viņa iepazinusies jaukā vasaras vakarā, skanot skaistai mūzikai. „Pēc Dziesmu svētkiem gan bija ārkārtīga vēlēšanās palikt Latvijā…” domīgi bilst Sintija. Viņai ir iespējams iegūt arī Amerikas pilsonību, bet šādu iespēju Sintija vēl pārdomā.
Latvija un Amerika ir manējās
Meitene nemēģina salīdzināt, kur ir labāk, bet uzskata, ka gan Amerika, gan Latvija ir viņējās. „Krīze, ko izjūt Latvijas iedzīvotāji, bija izjūtama arī Amerikā, jo tā nav skatāma vienas valsts robežās, bet globāli. Amerikā cilvēki ļoti daudz strādā. Un tie, kas to dara, saņem labu atalgojumu, kas ļauj viņiem labi dzīvot. To esmu pa šiem gadiem iemācījusies no amerikāņiem. Mums katram ir iedotas 24 stundas diennaktī, ir tikai jāiet un jādara. Visā ir plusi un mīnusi. Cilvēki daudz strādā un daudz pelna, bet praktiski gandrīz neredz ģimeni. Runājot par sevi, man šķiet labs modelis, ka vispirms strādāju un iekrāju naudu, tikai tad domāju par ģimeni un bērniem. Ir daudz amerikāņu, kuri gadiem dzīvo Ņujorkā, bet vēl ne reizi nav bijuši apskatīt Amerikas Brīvības statuju. Būtībā, aizbraucot no viena Amerikas štata uz otru, jūties tā, it kā būtu citā valstī. Tur nav pat vienādu likumu. Katram štatam ir savi,” stāsta Sintija.
Viņai ļoti patīk okeāns. “Vasarā tur esmu katru nedēļu. Pāris stundas, un jau esi kalnos. Esot šeit, Latvijā, man ļoti pietrūkst okeāna, bet, tā kā esmu nemitīgā kustībā, tad garlaicīgi šeit nav. Arī domājot par rītdienas tirzmaliešu saietu, esmu pierunājusi daudzus klasesbiedrus atbraukt, lai visiem būtu iespējams satikties. Tas būs tik jauki!” priecājas Sintija.
