Tikko mūsu kaimiņu pilsēta Alūksne nosvinēja savus svētkus, tāpēc ir iemesls salīdzināt ar mūsu pilsētas svētkiem. Kaimiņu pilsētā trīs
dienas katru dienu notika koncerti, uguņošana, uzvedumi, bruņinieku cīņas, netradicionālo peldlīdzekļu sacensības, bēbīšu ratiņu parāde utt., vārdu sakot – ja svētki, tad svētki!
Izlasot mūsu Gulbenes svētku programmu, ar nožēlu secināju, ka gandrīz vienīgais pasākums, ko varētu apmeklēt, ir noslēguma koncerts. Taču arī par to biju dziļi vīlusies, jo, piedodiet, bija garlaicīgi… Gribējās tomēr kaut kādu dinamiku, stāstu… Turklāt visu izbojāja arī sliktā skaņa. Diezin vai skaļums nosaka skaņas kvalitāti – bija daudz par skaļu stadionā, turklāt ļoti labi koncertu varēja dzirdēt arī, piemēram, gulbīšu parkā. Manuprāt, nevajadzētu piesaistīt visus sporta pasākumus pie Pilsētas svētkiem. Svētki jāplāno ar mīlestību pret savu pilsētu un tās iedzīvotājiem, lai ikvienam tajos ir interesanti un ir vismaz viens pasākums, par kuru katrs var pateikt – tas bija kaut kas! Lai justu, ka tas nav tikai koncerts, bet – tie ir svētki! Ļoti labas atmiņas cilvēkiem ir par pirmajiem mūsu pilsētas svētkiem, kad iedzīvotāji piedalījās dažādos konkursos utt. Varbūt ir vērts atcerēties, jo – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Svētkos vajag, lai var līdzdarboties un darīt to, ko ikdienā nedara. Vai arī – pasākumam jābūt vizuāli pārsteidzošam, lai būtu interesanti skatīties no malas. Novēlu nākamajos svētkos arī mums atrast savu “odziņu”!
