Kur mīlestība, tur miers un patiesība – saka latviešu tautas paruna. Šķiet, šie vārdi trāpīgi raksturo Ievas Garjānes un Māra Birznieka kopā būšanu nu jau teju piecus gadus. Viņiem ir ģimene, divi bērni, mājas un saulainas savstarpējās attiecības. Tajās vislielākā nozīme ir spējai uzticēties, paļauties, rūpēties un vienkārši būt līdzās diendienā, nezaudējot attiecību svētuma sajūtu. Valentīndienas gaidīšanas noskaņā Ieva un Māris piekrituši ar “Dzirksteli” dalīties savās pārdomās, ko viņiem abiem izsaka mīlestības kods. Ievu pazīstam arī kā Gulbenes jauniešu centra “Bāze” vadītāju, Māris strādā par ugunsdzēsēju Gulbenē.
Māris pirmais pamana Ievu
Šodien – tāpat kā pirmoreiz. Tā par attieksmi pret Ievu saka Māris. Viņam mīlestības jūtas radās no pirmā acu uzmetiena. Uzreiz ir bijusi sajūta – Ieva ir cilvēks, ar kuru es gribu būt kopā. Tolaik viņa vēl dzīvoja Līvānos! Māris pamazām, neatlaidīgi un ļoti mērķtiecīgi sāka iekarot Ievas sirdi. “Es vispirms kļuvu par Ievas draugu. Palīdzēju gan naglu sienā iedzīt, gan šo to mājās saremontēt,” viņš saka. Licies, ka sākumā Ieva ir mazliet atturīga, taču Māri tas nemulsināja. Viņš sevi raksturo kā cilvēku, kas ieklausās savā sirdī un neļaujas panikai.
“Es atceros, ka viņš bija neatlaidīgs. Es to sapratu pamazām,” par Māri saka Ieva. Un tad vienā brīdī viņa apjautusi, ka Māra attieksmē ir kaut kas vairāk par tikai draudzību. Vēl jo vairāk šo sajūtu nostiprināja tas, ka Māris nesteidzās ātri attīstīt mīlestības attiecības. “Viņš ieturēja stilu un bija iekšējā ritma noteicējs,” smaida Ieva. Māris tagad atzīst, ka tīšām centies partnerattiecības ar Ievu veidot apdomīgi: “Mans moto ir tāds, ka māja bez labiem pamatiem neturas. Galvenais ir vispirms izveidot labus pamatus, saprast, kas ir kas, tad arī viss rit savu gaitu.”
“Mārī man patīk viņa vīrišķība. Viņš ir mans vīrietis, ar kuru kopā es jūtos droša, mīlēta. Māris ir mans cilvēks, ar kuru kopā esmu visu laiku. Uz viņu paļaujos pat tad, ja rodas domstarpības,” saka Ieva.
Pagaidām Ieva un Māris nav savstarpējās attiecībās iesaistījuši valsti. Reiz tas notiks. Abi to atzīst. Māris piebilst, ka pāra attiecību nostiprināšana notiks tikai un vienīgi baznīcā. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka laulību gredzenam nav būtiska loma pāra attiecībās. “Galvenā ir savstarpējā uzticēšanās un solījums viens otram,” uzsver Māris.
Ko zina tikai viņi paši
Ievu un Māri neuztrauc ļaužu valodas. Kurš gan nezina parunu, ka Velnam nākas nodeldēt nezin cik apavu, kamēr jaunais pāris saiet kopā! “No malas skatoties, cilvēki saliek bildi kopā pa savam, bet kā tur iekšā iet mums patiesībā, to zinām tikai mēs paši,” saka Ieva.
Māris un Ieva viens otram ir vīrs un sieva. “Ieva – tā ir sieva,” viņš mīļi saka, un atceras, ka kāds reiz ieminējies par Bībelē pieļauto kļūdu, jo patiesībā Ievas mīļotais ir tieši Māris, nevis Ādams. Abi zina, ka grib vairāk par diviem bērniem. “Tā ir viena no mūsu pamatvērtībām. Mums ir svarīgi, kā mēs visi kopā jūtamies mūsu mājās. Ja mājās kāds no mums četriem ir sabozies, slikti jūtas visi. Ietekmējamies cits no cita. Mums ir svarīgi labi sadzīvot,” saka Ieva.
Māris bilst, ka jūtas Ievas lutināts. Lai cik agri viņam būtu jāceļas, pošoties uz darbu, sieva ceļas reizē ar viņu un gādā par brokastīm. Šie brīži esot tik īpaši un mīļi, Māris pat iedomāties nevar, ka būtu brokastīs jādzer paša vārīta kafija un jāēd paša smērētas sviestmaizes. Noteikti negaršotu! “Pat ja pulkstenis ir 6 no rīta, Ieva ceļas, rūpējas, sabužina mani un tikai tad palaiž plašajos pasaules ceļos. Ieva ir cilvēks, kuru priecājos redzēt ik brīdi, kuru mīlu un gribu sažēlot, apskaut.”
Bijis brīdis, kad Māris devās peļņā uz ārzemēm, taču tieši tur viņš saprata, ka nespēj būt projām no ģimenes, no savas sievietes.
Ieva bilst, ka abi, ikdienā nebūdami blakus, domā viens par otru, telefonā sūta viens otram īsziņas. Viņiem pat ir pašiem savs kods – trīs punkti. “Ja esmu darbā un man trūkst laika, lai uzrakstītu kaut ko vairāk, es sūtu Ievai trīs punktus. Un, ja pats no viņas tos saņemu zīmītē, tad zinu, ka viss ir labi. Tāda ir šīs sazināšanās īpašā nozīme,” stāsta Māris.
Nevis strīdi, bet diskusijas
Ieva un Māris prot nekašķēties. Abi uzskata, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mārim ir sava teorija, kuru viņš jau bērnībā apguvis saskarsmē ar tuviniekiem: “Kad vienu velk uz kašķi, otram ir svarīgi būt mieramikam. Citādi nevar. Man ir tā: ja mājās nebūs labi, tad man nekur nebūs labi. Mājās vajag mieru un harmoniju.”
Māris vispār cenšoties no citiem cilvēkiem “nozagt” jeb pārņemt viņu labās īpašības. Vēl viņš cenšas izprast, kas patīk sievietēm, ko viņas gaida no vīriešiem. Tas palīdz vienmēr no jauna iekarot Ievas sirdi. Arī viņa mācās būt tāda, lai Māris līdzās justos labi. “Es mācos nepārmest, izvērtēt. Katrs vēlas sapratni. Tikai tā arī veidojas pozitīvais lauks savstarpējās attiecībās,” saka Ieva. Viņa zina, cik psiholoģiski svarīgi ir vienmēr paiet pretim mīļajam cilvēkam brīdī, kad viņam to vajag visvairāk. Pāris dzīves gudrību smeļas pieredzē, nevis gudrās grāmatās. “Reizēm mēs abi varam runāties un neiet gulēt ilgi, kaut no rīta ir agri jāceļas. Mums vienmēr ir ko runāt,” saka Ieva. Māris piebilst, “ka tā laikam arī ir mīlestība, ja pēc negulētas nakts dodies uz darbu un visu dienu nejūti nogurumu”.
Ieva atzīst, ka abi ar Māri kā personības atšķiras, tieši tāpēc kopā ir interesanti. Katram ir, ko teikt, taču tie nav strīdi, bet diskusija, kurā nozīmīga vieta velna dzīšanai, labestīgam humoram. Būtiski arī ģimenei ir kopīgi vaļasprieki – ceļošana, galda spēles, kuras var spēlēt kopā ar bērniem. Taču pats galvenais kopīgais vaļasprieks ir ģimenes māja Beļavas pagastā. Tur vēl daudz darāmā. “Mūsu mājas ir pasaulē debešķīgākajā vietā, kalna galā, no kura var redzēt Gulbeni,” saka Ieva.
Neatzīst dārgas dāvanas
Svētā Valentīna dienā viņi būs kopā. “Protams, svinēsim šo dienu, taču vairāk par šiem svētkiem mums patīk Ziemassvētki un Jāņi,” saka Māris. Ieva piekrīt. Protams, 14.februārī viņi pārsteigs viens otru. Dārgu dāvanu nebūs. Mārim šķiet, ka greznība, izšķērdība sabojā attiecības, laupa tām dabiskumu. Kopā būšanas brīnumam nav vajadzīgi naudā izteikti pierādījumi. Vēlme norobežoties no materiālisma, veidot savu dzīvi tādu, kādu pašiem to gribas redzēt, jauno ģimeni aizveda projām no pilsētas ērtībām uz lauku mājām. Tā ir arī iespēja dzīvot pirmatnēju dzīvi. Ieva novērtē, ja Māris pasteidzies pirmais mājās sanest pietiekami daudz ūdens un malkas. Ja misējies, viņš jutīs sirdsapziņas pārmetumus.
“Cilvēki cits citu tā īsti un pamatīgi novērtē ar laiku. Iemīlēšanās, ideālisms, maksimālisms – tas viss ir labi. Taču ar laiku izrādās, ka vissvarīgākie dzīvē ir ikdienas sīkumi, attieksme, no tā arī veidojas attiecības – kad sakrīt izpratne par vērtībām,” saka Ieva. Viņasprāt, svarīgi ir “saredzēt laimi acu priekšā, neļaujot tai pazust ikdienas problēmās un raudāšanā par to, cik grūti šodien dzīvot”.
