Ambicioza aziāte – visa vienos metālkalumos un zeltā, veiksmīga senatnes un arī bagātības kopētāja. Tādu Kazaņas pilsētu Volgas upes krastā šovasar ieraudzīja Gulbenes Tautas teātra dalībnieki. Tajā lietainajā jūnija rītā mēs vērojām skaisto un rimto Māti Volgu, sapņojām paši izmēģināt ceļot tajā ar kādu kuģīti vai prāmi un pat prātā neienāca, ka tas var beigties traģiski. Tobrīd vēl nenojautām, ka pavisam drīz – pēc mēneša – šī upe nogremdēs tehniski nedrošo prāmi “Bulgārija” ar lielāko daļu tās pasažieru. Bet ne jau upe vainīga! Arī prāmis ne! Arī Kazaņa ir tikai bez vainas vainīgā. 10.jūlijā prāmis “Bulgārija” tā arī nepiestāja Kazaņā. Šodien pilsētā ir sēras.
Kad viesojāmies Kazaņā, mums šī pilsēta nebūt nelikās drūma. Kazaņa žilbina! Prātā bija aizķēries fakts, ka Kazaņā savulaik it kā mācījies dižais vadonis Ļeņins. Tātad – šī ir gudrīšu, studentu, domātāju pilsēta! Te joprojām respektē arī Ļeņinu. Vēl šodien Kazaņā stāv viņam veltītais piemineklis. Vispār pilsētas tēls veiksmīgi apvieno sevī pagātnes ideoloģijas paliekas ar mūsdienu kapitālisma elpu. Volgas upes krastā redzējām “biezo” privātmāju kvartālu, ko ieskāva augsta mūra siena, un redzējām arī, kā placī pie šā kvartāla nolaižas helikopters.
Šī 1,1 miljona iedzīvotāju pilsēta ir čakla, darbīga. Redzējām, kā no rīta tā tiek posta un pucēta, slaucīta un mazgāta. Jo vairāk no nomales tuvojāmies centram, jo lielāks bija šoks. Neko tādu nebijām gaidījuši. Tatarstānas republikas galvaspilsētas – Kazaņas – jaunās, grandiozās, retro celtās ēkas liecina, ka bagātnieki nežēlo naudu savas uzpūtības demonstrēšanai. To var atļauties republikā, kurai naftas ieguvē un pārstrādē ir nozīmīga vieta ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā.
Kazaņa, kuras kreisos sānus skalo Volgas upe, ir UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā. Senā pilsētas daļa ar seno kremli tās sirdī ir šādu godu pelnījusi. Šeit atrodas Krievijas lielākā musulmaņu mošeja, kurā mums bija iespēja ielūkoties. Patiešām tikai ielūkoties, jo ieeja dažās šīs ēkas telpās mums bija liegta. Iekštelpās bija aizliegts fotografēt, tāpēc iespaidus par mošejas ierīkojuma varenību un bagātību varējām saglabāt tikai savā pašu atmiņā. Mājās pārvedu šīs mošejas smaržu tur pirktajos kosmētikas miniflakoniņos. Tās ir smaržu eļļas ar austrumniecisku ziedu aromātu. Senajā pilsētas daļā atrodas arī slavenā pareizticīgo katedrāle, kurā skatāma viena no vispielūgtākajām pareizticīgo un katoļu svētbildēm – veltīta Kazaņas Dievmātei. Par piemiņu no katedrāles mājās pārvedu svētītu sudraba kuloniņu, kurā iegravēts man tuva cilvēka vārds. Kamēr kolēģis Gatis devās aplūkot seno ieroču izstādi no Sanktpēterburgas “Ermitāžas” zelta fondiem, es vecpilsētas āra kafejnīcā baudīju tēju ar bulciņu un pacienāju arī zvirbulīšus, kuri diedelēja barību, kā arī kopā ar diviem pusaudžiem, kuri piepelnījās kā amatnieki, pašrocīgi izkalu vara monētu. Tās vienā pusē – Kazaņas mošeja, otrā pusē – laimes pakavs. Monētu pārvedu mājās kā suvenīru no Tatarstānas.
Steidzoties atpakaļ uz autobusu, lai tajā kopā ar Gulbenes Tautas teātra dalībniekiem turpinātu ceļu cauri Krievijai uz mājām Latvijā, vēl mirkli kavējāmies, piesēžot parkā uz soliņa un iemalkojot vietējo alu. Kazaņa paliks atmiņā arī kā zaļa pilsēta ar daudziem soliņiem. Atmiņā palikusi kāda zaļa lapene, kuras soliņš izrotāts ar daudzām piekaramajām atslēgām. Tās tur atstājuši jaunlaulātie kā savas laimīgās kopdzīves uzsākšanas ķīlu.
