(Turpinās no 16.jūlija)
Ar akmeņiem bruģētais Kelafos tilts, kas ved pār Diarizos upi, lieliski saglabājies līdz mūsdienām. Tas paceļas virs upes gandrīz 11 metru augstumā, tāpēc tā platums pārsteidz – tikai 2,5 metri. Varbūt šī nieka trīs soļu platuma pēc, bet varbūt biezā meža pēc, diezgan grūti iztēloties tam pāri ejam kamieļu karavānu… Un tomēr – šī vieta fascinē!
Turpinot ceļu augšup kalnos, nu jau 1300 metru virs jūras līmeņa, nonākam pie Kipras slavenākā un bagātākā klostera – Kikkos, viena no nozīmīgākajiem ortodoksālās kristietības centriem, ko apmeklē svētceļnieki no visas pasaules. Šajā 900 gadus vecajā svētnīcā glabājas leģendārā Sv.Jaunavas Marijas ikona-brīnumdarītāja, kuru gleznojis Sv.Lūka. 13.gadsimtā imperators Aleksijs pateicībā par meitas izdziedināšanu to uzdāvinājis klosterim. Stāsta, ka pat koki noliekušies Dievmātes ikonas priekšā, kad tā vesta garām… Pēc ikonas pārvešanas imperators licis uzcelt tai piemērotu klosteri.
Daudzus gadsimtus vietējie iedzīvotāji pielūguši ikonu un brīnumus, kas palaikam notikuši uz salas, izskaidrojuši ar tās klātbūtni. Viens no tādiem brīnumiem – reģiona atbrīvošanās no siseņu uzbrukuma 1760.gadā. Šī ikona kļuvusi par paraugu daudzām citām svētbildēm ar Dievmātes attēlu pareizticīgo pasaulē. 1795.gadā svētbilde tika pārklāta ar sudraba pārklājumu un kopš tā laika apmeklētājiem nav redzama. Ikona joprojām atrodas Kikkos klosterī un tās brīnumainās spējas arvien piesaista milzum daudz svētceļnieku.
Mūsdienās klosteris pārsteidz ar grezniem un daudzkrāsainiem sienu un griestu gleznojumiem, ar to piesātināto zeltaino mirdzumu, ar kolorītām vitrāžām, klusumu gaiteņos un balkonos, ar grezno, vienmēr cilvēkiem pārpilno baznīcu. Vajag tikai nedaudz pacietības, lai izstāvētu milzīgi garo apmeklētāju rindu, kas virzās gar svētbildēm, lai saņemtu svētību no popa rokām. Neviens apmeklētājs neiziet, nesaņēmis svētīto eļļu.
Lielu klostera daļu aizņem slēgtā teritorija, mūku celles, ražotnes, kur top pašu mūku darinājumi: ikonas, metālizstrādājumi, saldumi, vīns… Nelieli veikaliņi tūristiem rada iespēja iegādāties gan smalki gleznotas ikonas, sudraba krustiņus un svētbildes, gan mūku darīto vīnu un zivanju (Kipras degvīnu).
Uz tās pašas Diarizos upes Fini ciemata teritorijā atrodas Hantara ūdenskritums. Tur piestājam atceļā. Atceroties iepriekšējo gadu sausās vasaras, pirmajā brīdī neticas, ka šoreiz tur bagātīgi čalo ūdens. Un, lai arī šis ūdenskritums nevar sacensties ar pasaules lielākajiem ūdenskritumiem, pēc dienas karstuma šīs vietas dāvātā ēnainā veldze ir pašā laikā.
Turpat Trodosā atrodas vēl viens apskates vērts ciematiņš – Omodos, kas slavens ar senām vīndaru tradīcijām. Tas atrodas 810 metrus virs jūras līmeņa, tāpēc pēcpusdienas karstums mazāk jūtams.
Pats galvenais apskates objekts šeit ir pareizticīgo pasaulē labi zināmais Svētā Krusta klosteris, kurā vērtīgākās svētlietas ir senās relikvijas – daļiņa no Svētā Krusta un gabals virves, ar ko Jēzus Kristus bijis piesiets pie Krusta. Kā tās nokļuvušas šeit? Viena no leģendām vēsta, ka no Svētās Zemes uz Kipru to atvedusi Sv. Jeļena. Abas relikvijas labi noglabātas, tāpēc mēs redzam tikai stiklotas durvis, aiz kurām tās, domājams, jūtas drošībā. Klosterī glabājas vēl daudz un dažādās pareizticīgo svētlietas, kā arī četras senkrievu stilā gleznotas ikonas, kas uz Omodos atvestas 19.gadsimtā. Pašlaik klosteris darbojas kā draudzes baznīca.
Tā kā šī ciemata apskate iekļauta vairākos tūrisma maršrutos, iedzīvotāji darījuši visu, lai to padarītu interesantāku. Klīstot pa šaurajām bruģētajām ieliņām, var iegādāties visvisādus mājražojumus. Turpat pie nojumēm, kur izvietots patiešām bagātīgs izšuvumu un smalku tamborējumu klāsts, daudzviet blakus sēž sirmas tantiņas, kas veiklām roku kustībām rada jaunus brīnumus. Smalkie vēdeklīši un saulessargi vienkārši apbur!
Citos veikaliņos vai arī turpat uz ielas – dažnedažādi suvenīri, sulīgi ķirši un arbūzi, saldumi, sieri… Vīnu tur var nogaršot gandrīz pie katrām durvīm. Senatnīgās ēkās iekārtotie bezmaksas muzeji iepazīstina gan ar ciemata vēsturi, kipriešu rokdarbu tradīcijām, gan ar pirmatnējām vīna spiedēm. Kur nu bez tām, ja ciemata slava saistās ar vīndaru mājražojumiem!
Klīstot pa ieliņām, pamanīsiet nelielu stikla izstrādājumu darbnīcu. Tur, apmeklētāju acu priekšā, prasmīgu roku darināti, top gan pavisam smalki stikla suvenīri, gan dažādas rotaslietas un trauki.
Kāds vietējais, kurš stādās priekšā kā Sokrāts, savu mitekli izveidojis par muzeju, un nu tur var aplūkot gan visu zemnieku dzīvei nepieciešamo – tērpus, sadzīves un darba priekšmetus, gan pie sienas izvietotās senās fotogrāfijas. Attēlu pētīšana mani nejauši izved telpā, kur glabājas vīna krūkas, un tiek arī piedāvāts nogaršot pašdarinātu vīnu un zivanju.
Izvēlos savu iecienīto Kipras portvīnu – Kommandariju. Tas ir ļoti īpašs vīns, un tā vēsture ir ļoti sena. Pirmoreiz tas pieminēts sengrieķu dzejnieka Hesioda darbos 8.gadsimtā pirms mūsu ēras, lai gan tolaik tam bija cits vārds – Communion jeb Kama.
„Atstāj vīnogu ķekarus saulē desmit dienas un naktis
un vēl piecas dienas ēnā, un tad vēl astoņas – krūkā.”
Var teikt, ka no Hesioda aprakstītās receptes daudz nekas nav mainījies – gandrīz vai tieši tāpat šis portvīns top arī mūsdienās.
Lai tā lielisko garšu saprastu labāk, abas ar meitu dodamies citā ceļojumā – uz pašu Kommandarijas reģionu.
Kommandarija, Kuriona un Kolossi
Braucot uz Kommandarijas vārda šūpuli, apstājamies Kurionā – tieši ar šo vietu visbiežāk sākas tūristu ekskursijas pa Kipru, jo pašlaik tas ir pats senākais Kiprā atrastais ievērojamais apskates objekts.
Antīkā pilsētvalsts Kuriona sākta celt jau 14.gs. p.m.ē., bet savu statusu ieguva divus gadsimtus vēlāk. Kā pirmais savos darbos to pieminējis Herodots. Kuriona uzcelta pie jūras uz 70 metrus augstas klints ar pārliecību, ka šis faktors kalpos pilsētas drošībai. Un tiesa – ne jau ienaidnieki to iznīcināja, bet gan stipra zemestrīce 365.g. Pēc tās Kurionas dzīve krasi izmainījās. Pēdējie iedzīvotāji pilsētu pameta 7.gs., glābjoties no arābu sirotāju uzbrukumiem.
No senās pilsētas līdz mūsdienām nav saglabājies daudz. To ēku drupas, kas tur redzamas, attiecināmas uz dažādiem gadsimtiem. Pilsētvalstī dzīve kūsājusi vairāk nekā astoņpadsmit gadsimtus.
Ievērojamākais Kurionas apskates objekts ir pakavveidīgais amfiteātris, kas uzcelts 2.gs.p.m.ē., kā grieķu teātris ar nedaudz vietām, bet pēc zemestrīces 77.g. atjaunots un paplašināts līdz 3,5 tūkstošiem vietām. 2.gs.m.ē. teātris tika pielāgots romiešu stilam – tolaik skatītāji alka redzēt gladiatoru cīņas, tāpēc bija nepieciešami norobežojumi, kas aizsargāja no dzīvniekiem. 365.g. spēcīgas zemestrīces laikā teātris (tāpat kā citas Kurionas ēkas) sagruva un beidza pastāvēt. To atjaunoja tikai pirms 50 gadiem, un tagad ik gadus tur tiek izrādītas grieķu traģēdijas.
Par daudzu senās Kurionas iedzīvotāju grezno dzīvesveidu liecina daudzkrāsainas mozaīkas, kas savulaik rotājušas savrupmāju grīdas un vēl joprojām daudzviet saglabājušās. Arheoloģisko izrakumu laikā turpat blakus amfiteātrim tika atrasta Eustoliusa villa (celta 5.gs.), un pilnīgi iespējams, ka tās celtniecībā izmantoti akmeņi no zemestrīcē sagruvušā amfiteātra. Vēlāk Eustoliuss būvi paplašinājis ar termām (grieķu pirtīm), un villa kļuvusi par populāru pulcēšanās vietu Kurionas pilsoņiem. Fragmentus no mozaīkām, kas savulaik rotājušas grīdas dzīvojamās telpās un termās, tagad no saules un lietus sargā moderna nojume.
Kurionas teritorijā apskatāmi arī citu privātmāju, kā arī bazilikas sienu un arku fragmenti. Ahilleja un Gladiatoru mājas savus nosaukumus visticamāk ieguvušas no sižetiem, kas attēloti grīdu mozaīkās. Plašais Romiešu nimfeums savulaik uzcelts par godu Poseidona meitām – ūdens nimfām, bet Zemestrīces jeb vienkārša kurionieša māja savu nosaukumu ieguvusi pēc tur atrastajiem izrakumiem – tieši tie ļāvuši restaurēt 365.g.zemestrīces ainu.
Šķērsojot Romas forumu un paejot garām kolonādei, nonākam pie vesela kompleksa, ko veido romiešu pirtis. Kā zināms, katra no tām sastāv no trim daļām: greznas ģērbtuves jeb aukstās pirts, kur pēc ārstu ieteikumiem vispirms mazgājas ar aukstu ūdeni; siltā pirts, kas palīdz adaptēties pirms pāriešanas nākamajā telpā; karstā pirts jeb tvaicētava, kur ar tvaika palīdzību uzturēts liels gaisa mitrums. Par karstajām pirtīm gan šodien liecina tik vien kā māla plāksnīšu stabiņi, uz kuriem balstījusies grīda. Zem grīdas plūdis karsts gaiss, kas novadīts arī uz sienu spraugām.
Pāris kilometrus atstatu no pilsētas centra atrodas 2.gs. izbūvēts stadions. Pašlaik gan no tā palikušas tikai ārējās sienas, kas ļauj apjaust būves izmērus. Krietni izstieptajā puslokā var uzminēt starta un finiša vietas, kā arī sēdvietas ložās. Pilsētas stadionā vietas atraduši apmēram 6 tūkstoši skatītāju.
Vēl kādu gabaliņu tālāk, uz Pafosas pusi, tūristu apskatei atvērta Apollona svētvieta – lielākā un plašākā no tām, kas Kiprā saglabājušās.
Senatnē kiprieši pielūdza meža dievu Hilates, kas vēlāk tika pielīdzināts grieķu dievam Apollonam. Viņu uzskatīja arī par Kurionas labvēli, tāpēc turpat blakus tika uzcelts templis. No Apollona labvēlības bija atkarīga augsnes auglība, gaisa tīrība, laika apstākļi un gadalaiku mija. Viņa pielūgšana ilgusi vairāk nekā 12.gs. Vēlāk, romiešu laikā, svētvieta tika papildināta ar reliģiskām ēkām, telpām svētceļniekiem, pirtīm un sporta zāli, kur tika rīkotas Apollonam veltītas sacīkstes. Cauri svētvietai izbūvēta gara iela, kas aizved pie tempļa kolonnām – tās vēl joprojām slienas augstu virs drupām. Tāpat kā kādreiz, arī pašlaik sakrālās celtnes no visām pusēm ieskauj slaidas cipreses.
