(Turpinās no 23.jūlija)
Vairāk nekā trīsdesmit grādu karstumā izstaigājušas cauri grūti aptveramai gadsimtu telpai, braucam tālāk – pretim Kommandarijas sākotnei. Zinām, ka Kolossi pils ir īsta viduslaiku celtne, tātad – ar bieziem mūriem, tāpēc ceram uz nelielu vēsuma devukā.
Kolossi pils (celta 12.gs.) savu nosaukumu ieguvusi no zemes īpašnieka vārda – Garinusa de Kolossa. Tās īpašnieks – Kipras karalis Hugo I de Lusinjans – salas aizsardzībai piesaistīja bruņinieku ordeņus un par šo pakalpojumu arī dāsni samaksāja. Varbūt tieši tāpēc pili par savu mājvietu ieguva (vai izvēlējās) Grande Commandarie jeb komandors.
15.gs.pils tika pārbūvēta Tās centrālā būve – galvenais tornis – lieliski saglabājies līdz mūsdienām. Iespaidīgās ēkas akmens sienu augstums ir 22 m, biezums 2,5 m.
Interesanti, ka tornī iekļūt var tikai caur otro stāvu – pa senlaicīgām akmens kāpnēm un pār tiltu, kas kādreiz darbojies kā paceļamais. Drošs veids, kā norobežoties no negaidītiem viesiem.
Otrā stāva divas plašās telpas patiešām spējušas saglabāt kāroto vēsumu, tāpēc ar sajūsmu aplūkojam tur esošās freskas – izcila mākslinieka attēloto Kristu un Jaunavu Mariju. Nokāpjot pirmajā (jeb pareizāk nulltajā) stāvā, nokļūstam noliktavās, kur izbūvēti lieli ūdens rezervuāri. Savā starpā telpas savieno dziļas arku ailes. Tagad varam ieskatīties arī pagalmā, kur reiz bijušas saimniecības ēkas. Tiesa, no tām tik vien atlicis kā masīvu pamatu mūri.
Tā kā trešais stāvs vēl palicis neapskatīts, veicam sarežģītu kāpienu caur pustumsu no otrā uz trešo stāvu. Drusku vairāk nekā plecu platuma šauras vītņu kāpnes ar 70 pakāpieniem, pēdu platiem, galu galā tomēr izved milzīgās, majestātiskās telpās, kuru augstums ir 7,5 m. Interesanti, ka abās telpās ierīkoti kamīni, kas nemaz nav raksturīgi Kiprai. Tad arī izlasām, ka vienu no istabām apdzīvojis komandors, bet otra izmantota kā bruņinieku viesistaba.
Ahā! Tātad – tieši šeit kausos liets Kipras senākais vīns, un tieši šeit tas ieguvis vārdu Kommandarija. Uz brīdi piesēžam kādā loga arkā, jo – lai arī telpām ir gaiša akmens grīda un sienas, tās izstaro savādu siltumu. Bet varbūt tā ir Kommandarijas netiešā klātbūtne, kas liek manīt nogurumu?
Vēl viens galvu reibinošs kāpiens pa tumšām un šaurām vītņu kāpnēm, un nokļūstam uz torņa jumta. No turienes labi pārredzama visa pils teritorija.
Apkārt pilij reiz bijuši plaši lauki, kas piederējuši ordenim. Līdz ar saviem dienesta pienākumiem, bruņinieki nodarbojušies arī ar lauksaimniecību – audzējuši vīnogas un cukurniedras, ražojuši cukuru, eļļu un vīnu. Nu arī pamanām ceļvedī minētās cukurfabrikas jumtu, kā arī senā ūdensvada atliekas.
No vīnogām, kas izaudzētas Kolossi pils dārzos, bruņinieki gatavojuši vīnu, kas ticis augstu vērtēts visā Eiropā. Tā lasām ceļvedī, lai gan jau iepriekš esmu noskaidrojusi, ka tā sākotne meklējama daudz senāk. Bruņinieki tikai piešķīra tam vārdu, kas nu pazīstams visā pasaulē.
Kā izrādās, šim senākajam Kipras vīnam ir neparasti bagāta vēsture. Tiek uzskatīts, ka tas liets pat Ēģiptes faraonu kausos. Tolaik gan tam bijis cits nosaukums.
Kommandarijas vārdu vīns ieguvis 1191.g., kad Kipru iekaroja Ričards Lauvassirds un drīz pēc tam pārdeva templiešu ordenim. Zemes gabali, kas tika sadalīti bruņiniekiem, saucās kommandarijas, bet galvenā rezidence – Grande Commandarie. Domāju, ik vienam ir viegli uzminēt, kāds dzēriens viņiem bija visiecienītākais…
Kad 1192.g. Ričards Lauvassirds Kiprā rīkoja kāzas ar savu iemīļoto Navarras Berengāriju, vienīgais dzēriens, kas rotāja mielasta galdu, bija Kommandarija. Pēc tam vīns kļuva pazīstams visā Eiropā.
1213.g. Francijas karalis Filips Augusts sarīkoja pirmo vīna konkursu „Vīnu cīņas”, kur tika degustētas apmēram 60 Eiropā darīto vīnu šķirnes. Neskatoties uz ievērojamo izdzerto glāžu skaitu, žūrija bija spējīga noteikt uzvarētāju, un tā izrādījās Kommandarija.
Šī īpašā vīna zvaigžņu stunda – „piecu karaļu dzīres” – pienāca 1363.gadā Londonā, kad pilsētas mērs ar Kommandariju uzcienāja Anglijas Edvardu III, Skotijas Deividu, Francijas Džonu, Dānijas Valdemāru un Kipras Petru I.
Kommandarijas pēc pat sācies karš. Turcijas sultāns Selims II, meklējot iemeslu Kipras iekarošanai, to beidzot atradis: „Uz salas ir dārgums, kam jāpieder karaļu karalim!” Šis dārgums bija Kommandarija.
Šodien par Kommandariju tiek saukts ne tikai šis vīns, bet arī vesels 15 ciematu reģions. Ar ko tas ir tik īpašs?
Vispirms jau – tur ir pateicīgi laika apstākļi: ziema – īsa, mitra un silta, bet vasara – gara, karsta un sausa. Augsne šajā reģionā ir vulkāniska un nav tik auglīga kā citviet uz salas. Lai arī tā satur daudz kaļķa un ogles, vīnogu raža ir daudz mazāka, toties augstas kvalitātes. Šajā reģionā pārsvarā audzē divas vīnogu šķirnes – gaišās vīnogas ksinesteri un sarkanās mavro. Tieši no tām tiek darīta Kommandarija.
Tehnoloģija – piemērota vietējiem apstākļiem. Pēc tam, kad vīnogas nogatavojušās, pat pārgatavojušās, tās vēl nedēļu atstāj saulē, lai vīst – tā, iztvaikojot, ogās palielinās cukura daudzums. Tātad – vīns tiek darīts gandrīz vai no… rozīnēm. Tieši šī vītuma piegarša ir tā, kas dzērienam piešķir it kā dūmu garšu. To pastiprina arī tas, ka no „rozīnēm” izspiestā sula tiek ielieta apdedzinātās ozolkoka mucās, kur pazemināta temperatūrā lēnām un ilgstoši raudzēta. Šādas rūgšanas laikā vīns kļūst vēl biezāks. Senāk vīnu pildīja māla amforās, ko ieraka zemē. Šāds vīna izturēšanas process ilga 10 – 30 gadus.
Omodos ciematiņā izpētīju tehnoloģiju, kādā veidā šādi raudzēts vīns tiek glabāts, izliets un samaisīts. Tapšanas procesā tiek izmantotas vismaz četras 2 m vai 2,5 m augstas vertikālas mucas. Kādu laiku vīns nostāvas pirmajā augstākajā mucā, tad tās apakšējo slāni iztecina nākamajā mucā utt. Katrā no mucām paliek daļa no vecā vīna, kas sajaucas ar jaunpielieto. Kā dzirdēju, pēc šādas metodes – soleras – tiekot gatavots arī šerijs. Uz Kommandarijas gatavību jāgaida vismaz divi gadi.
Tiek uzskatīts, ka vēl saldāku dabisko vīnu (bez cukura pievienošanas) nav nekur citur pasaulē. No sevis varu piebilst, ka šis dabiskais saldums nav nepatīkami biezs un lipīgs – to acīmredzot sabalansē divu vīnogu šķirņu pareizas proporcijas. Vīna garšu vislabāk izbaudīt kopā ar augļiem vai riekstiem.
Viens no lielākajiem Kommandarijas ražotājiem mūsdienās ir Kipras kompānija “KEO”, kas savu darbību uzsākusi jau 1927.g.
Par Kipras vīniem varētu rakstīt daudz, to skaits tā īsti precīzi nemaz nav nosaucams. Par to, cik vīna darīšana Kiprā ir populāra un nozīmīga, liecina fakti: vīnogulāji aizņem gandrīz piecus tūkstošus hektāru salas; tos apkopj trešdaļa lauksaimniecībā strādājošo cilvēku; no visas saražotās produkcijas 75 % tiek eksportēti.
Tāpēc, esot Limasolas tuvumā, noteikti jāieskatās arī Erimi vīna muzejā. 2000.gadā, savas dzimtas īpašumā, to iekārtojusi un atvērusi Kipras komponiste Anastasija Gaja. Vieta muzeja izveidei nav izvēlēta nejauši – Erimi ciemats atrodas seno vīna ceļu krustpunktā. Bez tam – Erimi vienā pusē atrodas viena no salas senākajām apdzīvotajām vietām Sotira, kur arheoloģisko izrakumu laikā tika atrasti Vidusjūras reģionā senākie vīnogu kauliņi – 5,5 tūkstošus gadus seni. Erimi otrā pusē – Kolossi pils, kur radies Kipras senākā vīna nosaukums.
Muzeja trīs stāvos jūs uzzināsiet visu iespējamo par vīna darīšanu Kiprā. Tur redzamas senas fotogrāfijas, zīmējumi, senlaicīgas krūkas un vāzes, viduslaiku vīna trauki, mērtrauki, vīna spiedes… Muzeja apakšējā stāvā savākta labāko salas vīnu kolekcija. Zāle „Illarion” atvēlēta dzērienu degustācijai. Centrālā vieta kolekcijā, protams, pieder Kipras vīnu karalienei – Kommandarijai.
Muzeja apmeklētājiem tiek demonstrēta arī dokumentāla filma, kas bez vārdiem iepazīstina ar visiem vīna darīšanas aspektiem. Filmas muzikālo pavadījumu komponējusi pati Anastasija.
Muzejā arī daudzkrāsaina ekspozīcija, kas pastāsta par Kipras lielākajām vīna dzīrēm – Vīna festivālu. Tas notiek septembrī, īstajā vīnogu novākšanas laikā, Limasolā, kur pārsvarā koncentrējusies Kipras vīna ražošana. Tur 100 m attālumā viena no otras atrodas visas četras lielākās vīna rūpnīcas – “KEO”, “ETKO”, “LOEL” un “SODAP”. Šo rūpnīcu populārāko vīnu nosaukumi labi kalpo salas koptēlam: “Aphrodite”, “Othello”, “Olympus”, “Santa Marina”, “Commandaria St.John”, “Saint-Pantelemon”, “Olympus” u.c.
Ikgadējais Vīna festivāls Limasolā notiek jau no 1961.g. un ilgst desmit dienas. Gadu no gada tur pulcējas ļaudis, lai ne tikai degustētu vīnu, bet arī izbaudītu šo svētku īpašo noskaņu – skatītos daudzkrāsainus koncertus, jautrus teātra uzvedumus un šovus. Ielās pulcējas nacionālajos kostīmos tērpušies kiprieši, dejo tautas dejas, daudzviet skan senlaicīgas dziesmas, notiek svētku gājiens un karnevāls, kurā viens no obligātajiem tēliem ir vīna dievs Dionīss. Izgatavots divu cilvēku augumā, uzsēdināts uz pārvietojama paaugstinājuma, tas vizinās pa Limasolas ielām. Tirgus nojumēs savas prasmes izrāda mājražotāji, cienā ar saldumiem, kūkām un sieru, un, protams, vīnu. Lai arī šie svētki tiek labi apmeklēti, pasākums nav no lētajiem. Ieejas biļeti festivālā var iegādāties visai dienai par 5 eiro, un šajā cenā ietilpst arī pudele vīna. Tiesa, ja to izdzer ātrāk un vēlies vēl, atkal nāksies šķirties no 5 EU. Turpat par 1 EU var nopirkt stikla glāzi ar svētku simboliku vīna degustācijai, bet – tas nenozīmē, ka vīnu, ko iekārosies nogaršot vienā vai otrā tirgotavā, kāds ielies par brīvu.
