(Turpinās no 30.jūlija)
Stiprie dzērieni Kiprā
Tie tūristi, kas vēlas no Kipras mājās aizvest ko stiprāku par vīnu, izvēlas divus grādīgos dzērienus: anīsa degvīnu “Ouzo” un “Zivania”, kas skaitās Kipras „kodīgākais” degvīns. Šis ir bezkrāsas „uguns ūdens” (satur 43 – 52% spirta) jeb, kā to dēvē paši kiprieši – Kipras viskijs, iegūts no vīnogu drabiņām. Par zivanu Kiprā sauc izspiestās vīnogas – no tā arī dzēriena nosaukums. Kikkosa klosterī var nogaršot arī sārtu “Zivaniu” – tam piemīt ārstnieciskas īpašības, jo nostādināts uz medus un dažādu zālīšu maisījuma. Dzērienam ir īpaša garša, un tam nav analoga Latvijas veikalos.
Anīsa degvīns “Uzo” (40%) kļūst pienbalts, kad tam pievieno ledu, un tieši tā tas ir dzerams. Turcijā to sauc par raki. Kipriešu iecienīts kokteilis ar uzo: uzo, ledus un šveps.
Iecienītākais konjaks Kiprā – “Five Kings”, ko ražo rūpnīca “KEO”. Arī šis dzēriens tāpat kā Kommandarija 14.gs. atradies uz galda Londonā, kur tikās pieci karaļi.
Vietējās rūpnīcas ražo arī garšīgu alu, pārsvarā gaišo. Iecienītākie ir “Keo” un “Leon” – viegli dzērieni, ar maigi rūgtenu garšu, karstajā laikā sniedz patīkamu veldzi un tikpat kā nereibina. Bet tas jau ir gaumes jautājums – angļi izvēlas “Carlsberg”.
Bāros un restorānos iecienīti dažādi kokteiļi – sākot ar populāro kokteili “Pina colada” (rums, kokosu liķieris, ananāsu sula), “Brandy sour” (brendijam pievieno citrona sulu, sodas ūdeni un angosturu), pikanto “Sex on the beach”, un daudziem citiem, kuru nosaukumos izmantots arī Afrodītes vārds.
Interesanti, ka krodziņos, tavernās un daudzos restorānos vīnu un alu pasniedz no mucas, iepildot karafēs. Šis dzēriens, protams, ir lētāks par pudelēs nopērkamo.
Bezalkoholiskie dzērieni Kiprā
Ūdens – tā ir dzīvība, un tomēr – to, kas tek no krāna, Kiprā nedzer. Dzeramo ūdeni pērk un pērk pastāvīgi. Karstajā laikā ūdens pudele somā ir pirmā nepieciešamība.
Iecienīts dzēriens ir Kokakola, kas pildīta Grieķijā – ar daudz labāku garšu, nekā ierasts pie mums, kā arī svaigi spiesta apelsīnu sula pudelēs – tā var uzglabāties līdz 15 dienām.
Pie iecienītākajiem dzērieniem kiprieši min arī kafiju, bet – arī tā nelīdzinās kādai no mūsu ierastajām. Auksto kafiju jeb frappe gatavo saputojot, īpašu šķīstošo “Nescafe” kafiju, cukuru un nelielu daudzumu auksta ūdens, pēc tam putām pievienojot aukstu pienu un ledu. To visu variē pēc saviem ieskatiem, ūdeni aizstājot ar pienu, iztiekot bez cukura. Nudien īstais dzēriens vasaras rītā!
Par kārtīgu kafiju kiprietis gan uzskata uz dzīvas uguns svaigi vārītu stipru dzērienu ar brūnām krēmveida putām, pēc kura baudīšanas mazās tasītes dibenā paliek vismaz puscentimetru biezas nogulsnes. Īsti lietpratēji to dzer verdošu, maziem malciņiem. Kipras kafiju pasniedz kopā ar glāzi auksta ūdens. Teikt – tā nu gan ir stipra! – vēl ir par maz. Tā ir arī pamatīgi rūgta.
Tiem, kuriem negaršo kafija, atsvaidzināties iespējams ar čino un smuzi. Čino var iegādāties kafejnīcās, veikaliņos, kā arī pludmales bāros. Šo ledus dzērienu elementāri var pagatavot arī pats – šeikerī samaisot sasmalcinātu ledu ar jebko: augļu sulu vai kafiju.
Smuzi jeb biezu, sablenderētu kokteili daudzviet gatavo tieši pircēja acu priekšā no dažādiem vitrīnā redzamiem augļiem – izvēle jūsu! Piemēram, banāns ar kivi un zemenēm, tur klāt vēl apelsīnu sula un ledus. Sātīgi un lieliski atsvaidzina!
Kaķu klosteris
Kad Kuriona apgūta, mājupceļā esam plānojušas apstāties kādā Kipras siera halumi ražotnē, bet pirms tam vēl apceļojam Akrotiri pussalu. Kā vēsta daudzas jūsmīgas atsauksmes internetā, tur atrodas Sv.Nikolaja klosteris, kas tūristiem vairāk pazīstams kā Kaķu klosteris.
Kad 4.gadsimtā Kiprā savairojušās čūskas, Sv.Jeļena noorganizējusi 1000 kaķu ievešanu, lai tās iznīcinātu. Kaķi šajā cīņā, protams, uzvarējuši, un kopš tā laika kiprieši tos īpaši ciena un godā. Tāpat kā tolaik, arī šodien kuplākie kaķu bariņi sastopami klosteru teritorijās, kur par tiem rūpējas mūki un mūķenes. Lai arī Kiprā ir vairākas dzīvnieku patversmes, daudzi aizceļotāji savus kaķus nezin kāpēc izvēlas atstāt tieši klosteru tuvumā. Viņi zina – tur par tiem parūpēsies.
Ar ceļa norādēm Kipra nav bagāta, tāpēc, vadoties no intuīcijas un kartes, kas šai salas daļai izrādās visai aptuvena, vispirms nokļūstam pie Sv.Georga klostera aizslēgtajiem vārtiem. Ilgi burtojam informāciju grieķu valodā, līdz Sanita saprot: mēs tur iekšā netiksim. Šie vārti atveras tikai vīriešiem.
Plašā autostāvvieta liek domāt, ka, par spīti šai diskriminācijai, klosteris ir labi apmeklēts. Savādi, Kiprā ir daudz vīriešu klosteru, bet šis ir pirmais, kur netiekam tālāk par vārtiem. Vēl jo vairāk – uz šo vietu ved ne tikai lieliski uzbūvēts ceļš, bet arī krāšņas un pārliecinošas norādes. Tieši tām sekojot, esam pabraukušas garām Sv.Nikolaja klosterim, kas atrodas krietni nomaļus.
No tās reklāmas, ko atradu internetā, esmu krietni iespaidojusies – šāds klosteris, kurā īpaši domāts par kaķu labsajūtu, pasaulē ir vienīgais, tā ir īsta „kaķu paradīze”, kaķu tur ir daudz, viņus tur mīl… Tieši tāpēc realitāte liek vilties.
Lai arī piesedzam plecus un gurnus (kā jau tas pieklājas, ieejot klosterī), piecpadsmit minūšu pastaigas laikā tur nesastopam nevienu cilvēku. Tiesa, arī kaķus saskaitām tikai piecus, un ne pašus koptākos. Lielākā klostera teritorija un skaistais dārzs ir nožogots. Apmeklētājiem atvērtajā teritorijā manāma pamestība.
Pa to laiku pie klostera vārtiem piestājušas vēl divas krievu jauniešu kompānijas un tāpat kā mēs neticīgi skatās apkārt, meklējot pūkainos mīluļus.
Manot kustību pagalmā, viens otrs kaķis gan izlien no sakoptā dārza ēnas, bet īpaši nealkst pēc tikšanās ar apmeklētājiem. Atliek cerēt, ka tur, otrā pusē, viņiem patiešām ir paradīze.
Palielā bariņā sapulcējušies pagalma vidū, spriežam: varbūt novecojusi reklāma, varbūt kaķi atraduši saimniekus, bet varbūt patiešām – tur, aiz žoga, viņiem ir viss, kā trūkst šajā pusē.
Abas ar meitu atceramies neseno Neofitus klostera apmeklējumu, kur mūki saviem četrkājainajiem iemītniekiem ierīkojuši īpašu Kaķu parku. Tā ir teritorija, kur drīkst ienākt ikviens. Varbūt tāpēc dzīvnieku skaits tur nemitīgi mainās – vieni atnes citu pamestos mīluļus, citi, turpretim, kādu pūkaini aiznes mājās. Nelielajā parkā sabūvētas daudzstāvu kaķu mājiņas, nojumes un lāviņas uz paaugstinājumiem, ievilkts ūdensvads, ierīkoti atkritumu konteineri. Tur satiktais puisis parkā strādā pēc brīvprātības principa un labprāt iepazīstina ar parka iemītniekiem. Man gan šķiet, ka viņš stāsta pasakas, bet vai nav vienalga – mēs ar interesi klausāmies, kā Vienacainais Pirāts uzvarējis d’Artanjanu un citu kaķu biogrāfiskos raibumus. No viņa uzzinām, ka parkā pašlaik guļvietas ierīkotas apmēram simts kaķiem. Puisis gan saka, ka mazuļu tur nav, tomēr kādas mājiņas stūrī mēs tos pamanām. Labi noslēpušies. Pagaidām, jo arī šajā teritorijā valda kaķu likumi.
Uzraksts pie ieejas vārtiem vēsta: visi, kuri vēlas, drīkst piedalīties gan parka pilnveidošanā, gan kaķu uzturēšanā, un patiešām – apmeklētāju labdarība ir labi pamanāma – raibi raibas tamborētas segas, dažnedažādi trauki, un arī minči labsajūtā murrā, nevis alkatīgi prasa pabarot.
Tā kā mēs Neofitus Kaķu parkā esam pašā maija sākumā, dienā, kad tikko nolijis lietus, mums abām darba pilnas rokas – izžaut daudzās notamborētās sedziņas saulē, lai žūst. Tā izrādās pēdējā diena, kad šovasar Kiprā līst.
Kad jūlija beigās uz to pusi braucam vēlreiz, līdzi ņemam kaķu barības paku, bet – parka iemītnieki paslēpušies ēnā un izskatās labi paēduši.
